Braucot pāri Ventas tiltam, peldošais celtnis, kas bāzējas piestātnē netālu no graudu termināļa, pirmajā brīdī neliekas nekas vairāk kā ceļamkrāns uz pontona, tomēr, kā izrādās, – tas ir zelta vērtē, lai nodrošinātu pilnvērtīgu ostas darbu, un arī ostas vēstures liecība.
Peldošo celtni var salīdzināt ar veco dzīvsudraba termometru. Šobrīd to vairs nevar iegādāties, tādēļ, kamēr vēl darbojas, jāpucē un jāuzpasē, cik iespējams, jo tas ir ļoti vērtīgs.
Viesojoties uz peldošā celtņa klāja, atklājas vesela pasaule – jāatzīst, ar pavisam izteiktu padomju laiku smeķi. Telpas ir ļoti plašas, jo celtnis būvējot paredzēts 30 cilvēku lielai apkalpei. Uz tā ir vairāki desmiti kajīšu, plaša atpūtas telpa un sanitārais mezgls.
Tā kā šodien uz celtņa strādā vairs tikai pieci apkalpes locekļi, kā joko kapteinis, – internacionāla, tomēr ļoti draudzīga komanda –, tad brīvas vietas ir ļoti daudz. Neviļus rodas doma, ka brīžos, kad celtnim ir tā pamazāk darba – ziemas sezonā –, varētu izveidot tematisko viesnīciņu, kas noteikti iekļautos pasaules topā, kur augsto novērtējumu ieguvis Liepājas karostas cietums. Telpas ir siltas, bet interjers atgādina sešdesmitos gadus. Un tajā ir savs šarms un burvība. Nekur nav pazudusi arī tik raksturīgā kantora smarža.
Bet celtņa kapteinis un viņa komanda ir pats viesmīlības un draudzīguma paraugs. Un ne velti – celtnis ir vecākais, ja tā var teikt, peldošais objekts Ventspils ostā – būvēts 1965. gadā. Tomēr vēl aizvien saglabāts darba kārtībā un ir neaizstājams palīgs Ventspils brīvostai un ostas termināļiem.
Nereti tikai šis peldošais celtnis var palīdzēt ostas piestātņu, muliņu vai stacionāro celtņu remonta darbos. Ir darbi, kurus ostā var veikt tikai ar šīs vecās, bet neaizstājamās tehnikas – peldošā celtņa – palīdzību.
Arī tad, ja mazākiem kuģiem nepieciešams neliels remonts, ne vienmēr jādodas uz dokiem, – palīgā var aicināt celtņa komandu. Nedaudz paceļot kuģi, tā, lai varētu piekļūt, piemēram, dzenskrūvei, remontdarbus var veikt šeit pat uz vietas ostā.
Ārpus konkurences celtnis bija, arī veicot paceļamā tilta remontu. Veco paceļamo daļu, kas vispirms tika sadalīta vairākās daļās, pacelt varēja vienīgi šis Ventspils brīvostas celtnis.
Kapteinis Vorobjovs stāsta, ka ik pa četriem gadiem celtnim jādodas uz dokiem un tehniskajām pārbaudēm Rīgā. Tur tiek pārbaudīta arī celtspēja. Oficiāli uzrādītā ir 100 tonnas, tomēr testos pierādīts, ka celtnis vēl aizvien bez problēmām spēj pievarēt arī 120 tonnas.
Došanās uz remontdarbnīcu Rīgā esot īpašs pasākums – vispirms celtnis ir īpaši jāsagatavo, jānostiprina celtņa strēle, lai tas varētu iziet jūrā. To sauc par konvertēšanu. Jūras ceļā celtni ved velkonis, jo tik garus pārbraucienus un jūras viļņus peldošais milzis pats nespēj veikt.
Rādot peldošā celtņa sirdi – motora telpu – kapteinī redzams lepnums: viss ir darba kārtībā, viss tiek perfekti uzturēts un, kad vien kaut kur ostā nepieciešama celtņa palīdzība, komanda ar savu peldošo milzi ir gatava doties talkā. Atbildot uz jautājumu, vai tas bieži bojājas, kapteinis trīs reizes pārspļauj pār kreiso plecu un nosaka, ka viss ir kārtībā. Turklāt motori ir divi un jauda esot tāda, ka vai visu Pārventu varot nodrošināt ar elektrību.
Celtņa kapteinis stāsta, ka vienīgā, kas morāli novecojusi, ir vadības pults. Atšķirībā no modernajiem celtņiem ar šo vienlaicīgi iespējams veikt tikai vienu operāciju.
Nedaudz pa ostu celtnis var pārvietoties arī pats, tomēr kapteinis atklāj, ka tam piemēroti laika apstākļi novērojami ļoti reti. Lai pārvietotos no piestātnes uz piestātni, tomēr jāizmanto velkoņu palīdzība.
Kapteinis Vorobjovs atklāj, ka mēģinājis pa ostu pārvietoties arī bez velkoņiem, tomēr secinājis, ka tas iespējams tikai bezvēja laikā. Tiklīdz ir pat 3–4 metru sekundē liels vējš, celtnis kļūst nevadāms. Peldošā celtņa strēle ir 40 metrus augsta, bet klāja platība ir gandrīz 800 kvadrātmetri. Tāds, lūk, ir vietējā ostas Herkulesa – peldošā celtņa – stāsts.
Interesējoties par peldošajiem celtņiem un pārlapojot vietējā laikraksta arhīvu, Brīvās Ventas 1946. gada izdevumā var atrast daudz interesanta par tā laika dzīvi ostā. Atklājas, ka peldošie celtņi, tolaik dažāda gabarīta, ostas darbā bijuši īpaši nozīmīgi. Tie piedalījušies arī kuģu iekraušanas–izkraušanas darbos, līdz tos izkonkurējuši stacionārie celtņi. Turklāt strādnieki par savām gaitām ostā tolaik stāstījuši ar humora pieskaņu. Kāds feļetons liecina, ka tolaik komforts uz celtņa bijis lielāks nekā krastā.
Pupiņš saskrienas ar Miziņu. Pupiņam padusē vīstoklis, viņš steidz uz pirti.
Ko, uz pirti? Tādā salā tik tālu! Zinu labāku «iestādi» par pirti. Tā tepat tuvumā.
Nu? – Pupiņš brīnās. – Kur un kas?
Vai redzi peldošo celtni, kas izslienas kā gulbis? Tev celtņa kapteinis b. Pūliņš pazīstams?
Nē.
Man šī «iestāde» ir labi pazīstama. Dodies tūliņ uz celtņa. Tur ir vanna – zolīda vanna.
Kā es, svešs cilvēks, varēšu tikt celtņa vannā? – Pupiņš šaubās. Miziņš iegrūž Pupiņam pakrūtē.
Kāds jēzuliņš! Tu esi mans draugs, un ar to pietiek. Pasaki vienam vai otram, ka Miziņš tevi sūta, un cauri būs. Nedzīs jau netīru cilvēku prom, ja uz celtņa vanna un karsts ūdens. Viņi pret visiem izturas žēlsirdīgi un nevienu svešinieku ar varu no celtņa nost nedzen. Kas grib, tas mazgājas. Cits atkal sildās, spēlē kārtis un kā nekā citādi izklaidējas. Pucē tik tu ar uz turieni. Cik draugu draugi tur nav mazgājušies un cik vēl mazgāsies. – Pupiņš iedrošināts pucē uz celtni. Viņu sagaida kāds apkalpes vīrs.
Uz jūsu celtņa vanna darbojas? – Pupiņš noprasa.
Darbojas, – uzrunātais atbild, – bet tur viens jau mazgājas un divi gaida.
Patīkami. Nu ilgi jau tas neies. Vai tad es arī nevarētu iekāpt jūsu vannā?
Bet ar kādām tiesībām, jūs – galīgi svešs!
Nē, jūsu populārais celtnis ar vannu man labi pazīstams! – Pupiņš cenšas būt atjautīgs diplomāts. – Un es esmu tikpat kā draugs b. Pūliņam, jo mani sūta viņa draugs Miziņš.
Jūsu drauga labvēļu šoreiz šeit nav, tādēļ jums no sava nodoma šoreiz būs jāatsakās. Ziniet, mēs beigsim tūliņ maiņu un paši mazgāsimies. – Apkalpes vīrs negrib atlaisties no savām tiesībām. Pupiņš, kā jau bijušais karavīrs, tomēr diezgan neatlaidīgs un neiet prom. Ja jaunas pozīcijas ieņemtas, tad atkāpšanās nav. Viņš nostājas aiz diviem rindā un gaida. Tiesa, celtņa vīri miermīlīgi ļaudis, viņi karu neuzsāk.
Klausies, Janci, pie vannas atkal draugi stāv rindā. Ņemsim savu veļu un iesim mēs labāk pilsētas pirtī. Te jau netiksim galā.
Ech, nepatīkas iet. Pacietīsimies drusku! – Jancis atmet ar roku un noskatās pavisam nedraudzīgi uz draugu draugiem.
Komentāri (0)