Pirms pusgadsimta bijusī padomju lielvalsts sāka eksportēt melno zeltu – kā naftu bieži dēvēja tā laika avīzēs – rietumu virzienā caur Ventspils ostu. 1961. gada 30. septembrī Ventspils ostā pabeidza naftas pārkraušanas rajona celtniecības pirmo kārtu, bet vēl gandrīz pēc mēneša sākās šķidro kravu pārkraušana.
Ventspils ostas vēsturē tika atvērta pilnīgi jauna lappuse. Naftas rajona būvniecība ilga 15 gadus, izmaksājot 100 miljonus rubļu. Visus šos darbus vadīja Ventspils naftas pārsūknēšanas bāzes Celtniecības direkcijas galvenā inženiere Milda Antrope – neliela auguma sieviete augstpapēžu kurpēs, kurai bez ierunām klausīja skarbo celtnieku brālība. Viņa ir mūsu vidū joprojām – daļa no Ventspils un tās ostas vēstures.
Pensionāre rūpīgi glabā ārkārtīgi vērtīgo arhīvu –LenmorNIIprojekt institūta rasējumus, saskaņā ar kuriem tika būvēta naftas pārkraušanas osta, un fotogrāfijas, kurās iemūžināti celtniecības darbu brīži.
Osta bez naftas rajona
Visvecākais rasējums Mildas Antropes arhīvā ir no 1946. gada. Tā ir Ventspils ostas pēckara shēma. Osta sastāvēja no Ziemeļu un Dienvidu mola, muitas noliktavām, darbnīcām, elevatora un bijušās saldētavas, muitas, ostas pārvaldes. Spriežot pēc pieņemtajiem apzīmējumiem, pēc kara Ventspilī bijis arī pasts, telegrāfs, Latvijas bankas nodaļa, elektrostacija, depo, kuģu remontu rūpnīca un tās ciematiņš. Shēmā atainoti arī pilsētas kvartāli un krastmala.
Celtniecībā spīta pēc
Milda Antrope nekad nebija domājusi kļūt par celtnieci. Viņa gribēja būt daktere. Pirms stāšanās medicīnas institūtā vajadzēja iziet ārstu komisiju. Pēc veiktajiem izmeklējumiem ārsti viņai ieteica izraudzīties citu – vieglāku – profesiju.
Parādot savu stūrgalvīgo raksturu, Milda iestājās universitātes celtniecības fakultātē. 1947. gadā viņa strādāja rajona izpildkomitejā par inženieri komunālajā nodaļā. Bet 1951. gadā sāka strādāt pilsētas izpildkomitejā. Viņa labi atminas šo notikumu, jo todien sagāzās pontonau tilta viens gals. Turpmāk pāri Ventai varēja nokļūt pa koka tiltu, kuru uzbūvēja vācieši kara laikā.
1952. gada pavasarī daudzi ventspilnieki kāpa uz šī tilta, lai skatītos ledus iešanu. Viņu vidū bija arī Milda. Sieviete tā bija aizrāvusies ar skatīšanos, ka nebija pamanījusi, ka tilts kļuvis tukšs. Pēkšņi Milda sadzirdēja kliedzienu: «Skrien ātrāk uz krastu!» Nākamajā brīdī viņa saprata, ka šie vārdi domāti viņai. Ledus iešana bija salauzusi vienu balstu un daļa tilta, uz kura stāvēja arī Milda, peldēja prom pa Ventu. Tikai pēdējā brīdī viņai izdevās nokļūt krastā.
No 1954. līdz 1958. gadam Milda Antrope vadīja Ventspils celtniecības pārvaldes ražošanas nodaļu. Tolaik pilsētā sāka būvēt daudzstāvu dzīvojamās mājas. Milda projektējusi arī mūsu pilsētā pirmo reklāmas stabu, kas joprojām redzams Kuldīgas un Lielās ielas stūrī. Savukārt 1957. gadā PSRS Ministru padome izdeva rīkojumu par naftas pārsūknēšanas bāzes un naftas rajona pirmās kārtas celtniecību Ventspils ostā.
Lielās teritorijas saimniece
1959. gadā sākās celtniecības darbi. Tolaik Milda Antrope jau bija naftas pārsūknēšanas bāzes Celtniecības direkcijas galvenā inženiere. Celtniecības pirmajā kārtā bija paredzēts izbūvēt 1. naftas muliņu, 1. rezervuāru parku, kas sastāvēja no divpadsmit 5000 m3 lieliem rezervuāriem, sūkņu staciju, katlumāju, darbnīcas, ūdenstorni, divas dzelzceļa cisternu noliešanas estakādes – naftai un naftas produktiem. Tika plānots, ka nafta Ventspilī nonāks pa dzelzceļu. Estakādē bija paredzēts to noliet speciālā betona kanālā, bet no turienes jau pārsūknēt rezervuāros. Pirms kanāla pamata betonēšanas vajadzēja noblīvēt grunti. Milda Antrope pati uzraudzīja blietēšanas darbus, jo zināja, ka jebkurš nelīdzenums vēlāk varētu izraisīt plaisas naftas kanāla betona pamatā.
Galvenā būvinženiere staigāja pa noblīvēto grunti, un, ja kaut vienā vietā no papēžiem palika iespiedumi, – lika celtniekiem turpināt blīvēšanas darbus. Kad pēc kārtējās pārbaudes grunts virspusē nebija ne mazāko nospiedumu no viņas papēžiem, viņa atļāva betonēt kanāla pamatu.
«Es biju saimniece lielajā teritorijā,» savās atmiņās kavējas Antropes kundze. Tas nenozīmēja privilēģijas, bet milzīgu atbildību, kas gūlās uz trauslās sievietes pleciem.
Teritoriju atkaroja no jūras
Pirmo naftas muliņu būvēja ūdenī – tā gals atradās aptuveni 20 metrus no krasta un uz laiku tika savienots ar koka laipām. «Man vajadzēja bieži staigāt pa šiem tiltiņiem savās kurpēs,» stāsta Milda. Viņa ļoti baidījās no ūdens, jo neprata peldēt. Katru dienu sieviete varonīgi slēpa savas bailes no vīriešiem, kas strādāja viņas pakļautībā. Kad naftas muliņš bija gatavs, ūdens gabalu starp to un krastu aizbēra ar grunti. Līdzās naftas muliņam cēla pirmo bunkurēšanas laukumu – teritoriju zem tās tāpat atkaroja no jūras, uzberot grunti.
No pirmā rezervuāru parka un sūkņu stacijas līdz naftas muliņam ierīkoja pirmo tehnoloģisko koridoru, kas sastāvēja no trīs 5 kilometru gariem cauruļvadiem. Divi cauruļvadi bija paredzēti naftai, viens – dīzeļdegvielai. Bet, lai uzņemtu cisternas ar šķidrām kravām, tika uzbūvēta dzelzceļu stacija Ventspils-2 un ierīkotas sliedes 11 kilometru garumā. Vietām dzelzceļš bija jābūvē pāri purvam, kura dziļums vietām sasniedza 11 metrus. Cik bieži uzbūvētais dzelzceļa uzbērums iebruka purvā! – atceras Milda.
Pirmais tankkuģis, pirmais pārbaudījums
1961. gada 25. oktobrī Ventspilī ienāca pirmais naftas tankkuģis Ašhabad. No rezervuāriem pa tehnoloģiskajiem cauruļvadiem sāka plūst pirmās naftas tonnas. Šo dienu var uzskatīt par Ventspils naftas tranzīta sākumu. Tikko ekspluatācijā bija nodota naftas rajona pirmā kārta, kad uzreiz sāka būvēt otro. Vēlākajos rasējumos, kas atrodami Mildas Antropes arhīvā, redzami jauni objekti.
1960. gada jūnija rasējumā jau redzami 2 naftas muliņu un paplašinātā bunkurēšanas laukuma projekti. Bunkurēšanas laukums tika būvēts uzskalotā teritorijā. Otrajā kārtā tāpat tika iekļauts vēl viens rezervuāra parks, sūkņu stacija un astoņi tehnoloģiskie cauruļvadi no rezervuāru parkiem līdz 2. naftas muliņam.
Tomēr svinīgo noskaņu pēc naftas rajona pirmās kārtas nodošanas ekspluatācijā drīz vien nomainīja pārdzīvojumi pirmās nopietnās avārijas dēļ. 1961. gada 14. decembrī visi trīs tehnoloģiskie cauruļvadi pārsprāga vienā vietā. Liels daudzums naftas iztecēja un izlija visapkārt. Galvenā problēma, likvidējot avāriju, bija tā, ka gandrīz 4 kilometri cauruļvadu bija ieguldīti ar kāpumu uz 13 metru augstas kāpas pie 1. rezervuāru parka.
Līdz ar to nebija iespējams atsūknēt cauruļvados palikušo naftu; vienīgais risinājums bija ļaut tai iztecēt. Lai novērstu naftas nokļūšanu jūrā, vajadzēja steidzami izveidot smilšu aizsargvalni. Kā par nelaimi, avārija notika svētdienā, tādēļ no mājām vajadzēja izsaukt buldozera vadītāju. Toreiz mobilo tālruņu nebija. Kāds bija uzzinājis, ka buldozera vadītājs, uzvārdā Bonaparts, varētu būt bērēs. Milda ielēca mašīnā un brauca uz pilsētu. Buldozera vadītāju Bonapartu viņa burtiski izvilka no bēru procesijas, kas tolaik gāja pa pilsētas ielām.
Saceltais troksnis saistībā ar pārsprāgušo cauruļvadu bija liels, saka Antrope. Partijas komiteja pārbaudīja versiju par sabotāžu. Taču naftas pārsūknēšanas bāzes pirmais direktors Eduards Budens un projektētāji vienbalsīgi apgalvoja: cauruļvadi ir sprāguši un sprāgs, jo īpaši ekspluatācijas sākumā, kad tie vēl nav īsti iegūlušies zemē. Naftas bāzes galvenais mehāniķis Svorins tāpat bija saskāries ar līdzīgām avārijām, tāpēc cauruļvads tika diezgan ātri salabots. Tehnoloģisko cauruļvadu otro kārtu vairs nelika ar kāpumu uz kāpas, bet cauri tai.
Uz Kremli pēc naudas
Naftas rajona otro kārtu ekspluatācijā nodeva tieši trīs gadus pēc pirmās kārtas nodošanas – 1964. gada 30. septembrī. Abu kārtu būvniecība izmaksāja 30 miljonus rubļu. Valsts plāns neparedzēja turpmāku pārsūknēšanas naftas bāzes un naftas rajona paplašināšanu Ventspilī. Tomēr Celtniecības direkcija uzstāja uz vēl trešās kārtas būvniecību. Galu galā arī Maskava deva savu piekrišanu.
Trešā kārta izrādījās visdārgākā, tā tika būvēta arī visilgāk – no 1969. līdz 1975. gadam. Ar valsts plāna piešķirto naudu nepietika. 1972. gadā, kad trešo kārtu jau vajadzēja nodot ekspluatācijā, vēl nekas nebija uzbūvēts. Milda Antrope trīs reizes devās uz Maskavu pie PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Kosigina pirmā vietnieka Novikova, lai lūgtu pārcelt celtniecības beigu termiņu, uzlikt vajadzīgajām PSRS celtniecības ministrijām izpildīt darbus savlaicīgi un piešķirt papildu finansējumu. Pēc komandējuma uz Maskavu Ventspils saņēma vēl 20 miljonus rubļu. Trešās kārtas celtniecības darbi izmaksāja 70 miljonus rubļu. 1975. gadā ekspluatācijā nodeva 3. naftas muliņu, 3. rezervuāru parku, sūkņu staciju, cauruļvadu trešo kārtu un attīrīšanas iekārtas, kas bija domātas ūdens attīrīšanai no naftas produktiem.
Paralēli naftas rajona trešajai kārtai līdz Ventspilij atnāca arī divi maģistrālie cauruļvadi no Polockas. Kopš tiem laikiem nafta un dīzeļdegviela uz Ventspili var pienākt gan pa dzelzceļu, gan pa cauruļvadiem.
Ieguvums pilsētai
Katrā no šīm trīs naftas rajona celtniecības kārtām tika iekļauti arī pilsētas objekti, piebilst Antrope. Toreiz izbūvēja lielāko daļu kanalizācijas sistēmas Pārventā, noasfaltēja Talsu ielu. «Agrāk ielai bija grants segums, no kura vasarā bija ļoti daudz putekļu. Tiklīdz nobrauca mašīna, mati cēlās stāvus no putekļiem,» stāsta pensionāre.
Pabeidzot naftas rajona celtniecību, viņa vēl ilgi bijusi naftas pārsūknēšanas bāzes galvenā inženiera vietniece. Viņa strādāja uzņēmumā līdz 1985. gadam. Bet tagad Antropes kundze vada uzņēmuma Ventspils nafta termināls pensionāru padomi.
Mildas Antropes vadībā būvētais naftas rajons nākamajos gados attīstījās un modernizējās. Ventspils osta kļuva par lielu naftas tranzīta centru. 1998. gada maijā tika pabeigta lejamkravu rajona gultnes padziļināšana, sasniedzot 17,5 metrus.
Kopš tā brīža Ventspils ostā naftu un naftas produktus uzņem lielākie tankkuģi, kādi Baltijas jūrā vien var kuģot, – ar kravnesību līdz 150 000 tonnām. Tuvāko divu gadu laikā lejamkravu rajonā tiks uzbūvēta vēl viena dziļūdens piestātne.
Komentāri (0)