Kapteinis no Kurzemes jūrasbraucēju dzimtas

Kapteiņa uzplečus viņš pārņēma no ilggadējā Ventspils ostas pirmā kapteiņa Arvīda Buka.

Kā jūs kļuvāt par jūrnieku?

– Var teikt, ka man nebija izvēles. Es jau piedzimu pie pašas jūras – Talsu rajona Upesgrīvā. Mūsu dzimtā no mammas puses bija vairākas jūrnieku paaudzes. Mans vectēvs bija burinieka kapteinis, bet vecvectēvs – kuģu īpašnieks. Tas bija burinieku laikmets Latvijā. Starp citu, buriniekus būvēja arī Ventspilī. Slavenais kuģu būvnieks Morgenšterns uzbūvēja 45 buriniekus, toskait Ventspilī – lielu četru mastu burinieku. Lielākie kuģu īpašnieki Kurzemē tolaik bija Pūliņi, no kuriem esmu cēlies arī es. Kopš mazotnes biju dzirdējis stāstus par jūru un kuģošanu, un ne par ko citu nemaz nedomāju. Tā ka man patiešām nebija izvēles. Tiesa, tāpat kā visiem padomju laikā, arī mūsu ģimenei nebija nekādu privilēģiju no slavenajiem senčiem – viss viņu īpašums aizpeldēja uz ārzemēm. Pagājušajā gadā biju Pūliņu dzimtas trešā salidojuma dalībnieks, uz to bija ieradušies dzimtas pārstāvji no Amerikas, Zviedrijas, Somijas, ar kuriem pirms tam pat nebiju pazīstams.

Kā jūs nokļuvāt strādāt Ventspilī?

– 2016. gadā sāku strādāt krastā. Pensija man, kā jau visiem jūrniekiem, nav liela. Un par veselību arī nesūdzos. Tādēļ arī nolēmu, ka vēl varu pastrādāt krastā. Nosūtīju savu CV Ventspils brīvostas pārvaldei. Bet pats tikmēr izgāju pedagoģiskos kursus un sāku strādāt par pasniedzēju Liepājas jūras koledžā. Pasniedzu dažādus kursus virsnieku un ierindas sastāvam. Jaunajā mācību gadā biju domājis koledžas studentiem mācīt astronomiju un jūras ceļu ģeogrāfiju. Taču jūlijā man piezvanīja Ventspils ostas kapteinis Arvīds Buks un sacīja, ka ir atbrīvojusies Kuģu kustības dienesta operatora vieta. Uzzinājis par to, es uzreiz piekritu un 2016. gada 10. oktobrī sāku strādāt. Darbs man uzreiz iepatikās, jo tas prasa no manis akurātumu un precizitāti.

Kādi bija jūsu pienākumi?

– Kuģu kustības dienests nodrošina drošu kuģošanu, sākot ar kuģu ierašanos reidā, kuģu izvietošanu enkurvietās, pietauvošanos, kuģu stāvēšanu pie piestātnēm un beidzot ar kuģu došanos jūrā. Taču par operatoru nenostrādāju ilgi – tikai līdz 2016. gada beigām. Drīz vien ostas kapteinis atnāca pie manis ar jaunu piedāvājumu – sākt vadīt Kuģu kustības dienestu. Un 2017. gada janvārī es kļuvu par dienesta vadītāju. Bet, kad Arvīds nolēma doties pensijā, man piedāvāja viņa amatu. Es toreiz padomāju: visu mūžu esmu ziedojis kuģiem, pastrādāšu tagad par ostas kapteini. Kopš 16. jūlija ieņemu šo amatu.

Vai Ventspils osta jums ir sen zināma?

– Var teikt, ka Ventspils ostā esmu uzaudzis. Pirmo reizi šeit parādījos 1967. gadā. Es tolaik mācījos Rīgas jūrskolā, un pēc otrā kursa mums bija liela prakse uz kuģiem. Mana prakse bija uz tankkuģa Rava Russkaja, kas bija pierakstīts Ventspilī. Vēlāk tas kļuva par bunkurētāju Ventspils ostā. Tas bija mans pirmais kuģis. Atceros, tolaik uz kuģiem viss bija no dzelzs – krēsli, gultas, galds. Mūsdienīgu inertās gāzes sistēmu toreiz nebija, un benzīna iekraušanas un pārvadāšanas laikā vajadzēja būt maksimāli uzmanīgiem, lai, nedod Dievs, kāda dzirkstele kaut kur netrāpītu un nenotiktu sprādziens! Pēc jūrskolas pabeigšanas sāku strādāt zvejniecībā. Bet 1976. gadā iestājos Kaļiņingradas Jūras augstskolā, tagad tā ir Baltijas Jūras akadēmija. 1980. gadā pabeidzu augstskolu, iegūstot kuģu vadītāja inženiera diplomu, un šajā pašā gadā tiku apstiprināts par zvejas ekspedīciju kuģu kapteini. Sāku iet jūrā uz vidējiem zvejas traleriem refrižeratoriem no zvejnieku kolhoza Banga. Mans pirmais kuģis bija Paltus, kuģa numuru atceros joprojām – 9071. Uz tā ķēra zivis ar riņķ­vadu. Bet 1983. gadā Zvejnieku kolhozu savienība sāka saņemt pēc tā laika kritērijiem modernus STM tipa kuģus – vidējus tralerus saldētavas, kurus ražoja Vācijā. Es biju pirmais kapteinis Latvijā, kas saņēma tādu kuģi. Tas bija Orčiks 8336. Mans dublieris uz šī kuģa bija Juris Reķis, kurš tolaik strādāja kolhozā Sarkanā bāka, bet vēlāk bija Ventspils ostas kapteiņa vietnieks.

Zvejnieku kolhozā strādājāt līdz tā pastāvēšanas pēdējai dienai?

– Kad Latvijā iesākās Atmoda, jaunās vēsmas nonāca arī līdz zvejnieku kolhoziem. Uz kopējā pārmaiņu viļņa sāka patriekt vecos zvejnieku kolhozu priekšsēdētājus un rīkot jaunu vadītāju vēlēšanas. Es tajā nepiedalījos, taču sev par nelaimi atbildu tām pēc anketu datiem. Sākumā atteicos, taču pie manis uz mājām sāka nākt kolhoza Banga kolektīva delegācijas un pierunāja piedalīties kolhoza priekšsēdētāja vēlēšanās. 1988. gadā mani ievēlēja par kolhoza Banga priekšsēdētāju. Vadoša darba pieredzes man nebija nekādas, turklāt es biju pieradis iet jūrā un nebiju radis ilgstoši strādāt krastā. Sabruka Padomju Savienība, pārstāja pastāvēt apgādes un realizācijas biedrības, zvejnieku kolhozus nodeva privatizācijai. Es biju pirmais no jaunievēlētajiem kolhozu priekšsēdētājiem un laikam jau vis­ilgāk no jaunajiem šinī krēslā nostrādāju – 4,5 gadus. 1992. gada septembrī, neredzot reālu turpinājumu kolhozu sistēmai, uz personīgā iesnieguma pamata no darba zvejniecībā aizgāju.

Kā tālāk veidojās jūsu profesionālā karjera?

– Kad biju aizgājis no zvejnieku kolhoza, es ar atvieglojuma sajūtu devos strādāt uz Latvijas kuģniecību. Tolaik biju jau kapteinis tālbraucējs, bet tikai uz zvejas kuģiem. Vajadzēja nokārtot tehnisko minimumu un uzkrāt darba pieredzi tirdzniecības flotē. Sākumā mani iecēla par otro stūrmani uz sestās kategorijas naftas tankkuģa. Tie bija lielākie Pablo Neruda tipa tankkuģi, kas tolaik bija Latvijas kuģniecības rīcībā. Pavisam kuģniecībā bija 11 tādi tankkuģi. Pēc trešā reisa mani paaugstināja līdz vecākajam kapteiņa palīgam, savukārt 1998. gadā apstiprināja par kuģa Dāvids Sikeiross kapteini. Starp citu, Latvijas kuģniecība tolaik skaitījās ļoti prestiža! Ja tu strādāji Latvijas kuģniecībā, tad turpmāk varēji droši iet uz jebkuru ārzemju kuģošanas kompāniju! Pēc kuģa Dāvids Sikeiross es biju kapteinis uz tādas pašas sērijas tankkuģiem – Antonio Gramši un Džons Rīds. 2001. gadā Latvijas kuģniecība iegādājās trīs panamakss klases tankkuģus – Rīga, Latgale, Zemgale – un mani iecēla par kapteini uz Zemgales. Tie bija jaunās paaudzes kuģi ar lielāku kravnesību – 70 000 tonnas.

Jūs teicāt, ka Latvijas jūrnieki kotējās arī ārzemju kompānijās. Jums arī bija iznācis strādāt pie ārzemniekiem?

– Uz Zemgales es strādāju līdz 2003. gadam. Bet tālāk Latvijas kuģniecība sāka gatavoties privatizācijai. Tieši tolaik mani uzaicināja strādāt Columbia Ship Management ar galveno biroju Kiprā. Šī kuģu kompānija iepirka daudz tankkuģu, taču trūka kapteiņu. Man bija darba pieredze uz dažādas klases tankkuģiem, toskait – trīs gadi uz panamakss klases kuģa. Mani uzaicināja ar visu komandu, un mēs visi no Zemgales pārgājām strādāt uz Kipras kompāniju. Sākumā man iedeva jaunu tankkuģi SKS Sinni, bet 2006. gadā Columbia Ship Management izpirka no Latvijas kuģniecības tankkuģi Zemgale, un man piedāvāja pieņemt savu bijušo kuģi. Tiesa, ar to es izgāju tikai vienā reisā, pēc tam man piedāvāja doties uz Dienvidkoreju pieņemt jaunu suecmakss klases naftas tankkuģi SKS Spey, kura dedveits bija ap 160 000 tonnu. Vēlāk tas ilgus gadus bija Columbia Ship Management flagmanis. Es nostrādāju uz šī kuģa un kompānijā līdz 2016. gadam, bet pēc tam norakstījos krastā.

Vai esat kādreiz nonācis ekstrēmās situācijās jūrā?

– Protams, kam nav nācies?! Ar SKS Sinni 2006. gada mēs gājām ar kravu no Āfrikas uz ASV un Meksikas līcī izglābām deviņus kubiešus, kas peldēja uz Floridu ar gumijas laivu ar tai piekabinātu motoru. Vēlu vakarā dziļā tumsā kuģa komanda izdzirdēja aiz borta cilvēku balsis un kliedzienu pēc palīdzības. Tā bija neticama izglābšanas operācija, kuru mēs – ar milzīgu 275-metrus garu tankkuģi ar pilnām kravas tvertnēm – melnā tumsā vadījām līdz rītam. Stress bija milzīgs gan slīcējiem, gan arī glābējiem. Starp slīcējiem bija divas sievietes un bērns. Vecākais kapteiņa palīgs, ieraudzījis ūdenī sievietes, nolaidās pa vertikālo trapu pie paša ūdens, un abas sievietes ieķērās viņā un gandrīz ierāva viņu ūdenī! Labi, ka viens fiziski spēcīgs matrozis izrāva kapteiņa vecāko palīgu un uzcēla viņu uz klāja. Mums izdevās izglābt visus deviņus, pēdējo atradām un izglābām vienkārši brīnumainā kārtā! Vēlāk saņēmām pateicības no ASV Krasta apsardzes par slīcēju izglābšanu.

Kāpēc nolēmāt savu turpmāko karjeru saistīt tieši ar Ventspils ostu?

– Ventspils ir ļoti civilizēta augsta līmeņa osta. Es nācu šajā ostā, kad biju kapteinis uz tankkuģiem. Mani vienmēr sajūsmināja tas, kā šeit strādā ostas dienesti, muita un robežsargi! Jo pēc tā, kā uz ārzemju kuģiem uzkāpj locis, muitnieks, robežsargs, kā viņi uzvedas, spriež ne tikai par ostu, pilsētu, bet arī par visu valsti.

Kā jūs jūtaties jaunajā amatā?

– Kas attiecas uz maniem tiešajiem pienākumiem – atbildēt par kuģošanas drošību ostā –, šeit es jūtos pārliecināti. Taču neviens cilvēks nav tik ģeniāls, lai zinātu visu, tādēļ tagad iepazīstos ar Ventspils brīvostas dokumentiem, citām struktūrām un speciālistiem, lai zinātu, ar ko varu konsultēties, ja radīsies jautājumi.