Jūras svētki jau kopš seniem laikiem bijuši nozīmīgi Ventspilij – jūrnieku un zvejnieku pilsētai. Šogad bijušajiem zvejniekiem šie svētki bija dubultpatīkami un zīmīgi – uz tikšanos bija sanākuši reiz Latvijā lielākā zvejnieku kolhoza Sarkanā bāka bijušie darbinieki.
Kolhozs nepastāv jau ceturtdaļgadsimtu, taču tā ieguldījums pilsētas dzīvē jūtams joprojām. Bijušie bācenieki strādā dažādās Ventspils brīvostas pārvaldes struktūrvienībās.
Sarkanā bāka – valsts valstī
Zvejnieku svētki Latvijā tiek svinēti kopš 1936. gada. Kopš tā laika katru gadu jūlija otrās nedēļas nogalē visā Baltijas jūras Latvijas piekrastē zvejnieki un jūrnieki svin savus profesionālos svētkus. Ventspilī kopš padomju laikiem tie vispirms ir bijuši zvejnieku kolhoza Sarkanā bāka darbinieku profesionālie svētki.
Šogad vairāk nekā 200 bijušo slavenā kolhoza miljonāra darbinieku tikās Jūras svētkos savā kādreizējā kultūras namā, tagad teātra namā Jūras vārti. Dažādos gados Sarkanajā bākā strādājuši līdz pat 2000 cilvēku. Bijušie kapteiņi, stūrmaņi un mehāniķi, zvejnieku sievas, dēli un meitas, kantora darbinieces, konservu un remontu ceha, citu kolhoza apakšvienību darbinieki kavējās atmiņās par savām darba gaitām, pieminēja jau viņsaulē esošos kolēģus un pateicās tikšanās organizatoriem par unikālo iespēju uz vairākām stundām apturēt laiku un atgriezties pagātnē.
Zvejnieku kolhozs Sarkanā bāka tika izveidots 1946. gadā. Pirms tam pēc kara palikušo zvejas laivu īpašnieki ķēra jūrā zivis un nodeva tās Zvejnieku biedrībai. Biedrība maksāja zvejniekiem gan par darbu, gan par savu personīgo laivu izmantošanu, atceras viens no senākajiem bāčiņiem – Alfrēds Dekšenieks. Tie, kam nebija laivu, saņēma naudu tikai par darbu un bija trūcīgāki par pirmajiem. Kolhoza Sarkanā bāka leģendārais priekšsēdētājs Augusts Bērziņš sākumā vadīja Zvejnieku biedrību, bet pēc tam viņu iecēla par kolhoza priekšsēdētāju. Sarkanā bāka bija lielākais zvejnieku kolhozs Latvijā, kam bija sava flote, toskait ekspedīcijas, kas zvejoja Atlantijas okeānā, sava zivju pārstrāde un labi attīstīta sociālā infrastruktūra – dzīvojamās mājas, bērnudārzi, skola, bibliotēka, medpunkts, savs kultūras nams ar neskaitāmiem pašdarbības pulciņiem un savas sporta komandas. Tā bija vesela valsts valstī. 1965. gadā kolhoza priekšsēdētājs Augusts Bērziņš tika izvirzīts augstākajam Padomju Savienības apbalvojumam – Sociālistiskā darba varoņa nosaukumam. Kolhoza uzbūvētā infrastruktūra joprojām kalpo pilsētai un tās iedzīvotājiem.
Bijušie bācenieki savā salidojumā godināja nopelniem bagātos veterānus. Alfrēdam Dekšeniekam nesen apritēja 90 gadu. Viņš joprojām ir mundrs un labprāt dalās savās atmiņās. Kolhozā Sarkanā bāka viņš strādāja no 1957. līdz 1989. gadam. Nepiepildījās viņa sapnis par jūru, jo armijā Alfrēds dienēja robežsardzē. Pēc demobilizācijas kādu laiku nostrādāja Liepājā, bet 1954. gadā viņu izsauca pie sevis zvejnieku kolhozu apvienības priekšsēdētājs Pēteris Briedis un sāka pierunāt doties uz trīs gadiem mācīties uz Anapu, kur gatavoja zvejnieku kolhozu vadītājus. Sākumā Alfrēds pretojās, bet, kad saprata, ka jūru viņam tik un tā neredzēt, piekrita. Atgriezies no Anapas, Dekšenieks sāka strādāt kolhozā Sarkanā bāka – par kadru daļas vadītāju. No 1974. līdz 1989. gadam Alfrēds Dekšenieks bija kolhoza priekšsēdētājs. Anapā viņš satika savu nākamo sievu Larisu, ar kuru kopā nodzīvots vairāk nekā pusgadsimtu ilgs mūžs. Larisa Dekšeniece – arī bijusī bākas darbiniece: piecus gadus nostrādāja kolhozā par dispečeri.
Zvejnieki – izredzētie
Kolhoza Sarkanā bāka bijušie darbinieki šodien veido lielāko daļu Ventspils brīvostas pārvaldes dažāda ranga un apakšvienību speciālistu. Jau tika minēts, ka Sarkanajā bākā darba rūdījumu un lielu jūrniecības pieredzi guva bijušais Ventspils ostas kapteinis Arvīds Buks. Teju 30 gadus – no 1965. līdz 1991. gadam – zvejnieku kolhozā strādāja arī Ventspils brīvostas pārvaldnieka palīgs Guntis Tīrmanis, kas arī izgājis visus zvejnieka profesijas pakāpienus – no matroža līdz kolhoza priekšsēdētāja p.i. «Sāku kā matrozis ekspedīcijās pēc siļķēm,» savu atmiņu stāstījumu uzsāk Tīrmanis. Starp matrozi un kolhoza priekšsēdētāja p.i. bācenieka darba biogrāfijā bijuši dažādi nozīmīgi amati: lielu zvejas kuģu Dzintarjūra un Dzintarkrasts kapteinis, flotes kapteinis un flotes galvenais kapteinis, kolhoza priekšsēdētāja vietnieks. Guntis Tīrmanis norāda, ka Sarkanās bākas darbinieki bija izredzētie starp ventspilniekiem. Kurš vēl padomju laikā varēja palielīties ar to, ka vairākkārt ir būts ārzemju ostās tālās Āfrikas, Kanādas, Argentīnas, Kanāriju salu krastos?! Ventspils zvejnieki ne tikai vairākkārt bija apmeklējuši ārzemju ostas, bet arī dzīvoja tur mēnešiem kuģu remontu laikā. Par to labi maksāja, toskait valūtā, atceras Tīrmanis. Zvejnieki un jūrnieki tolaik bija vislabāk apmaksātās profesijas.
Taču kolhozs Sarkanā bāka rūpējās ne tikai par saviem darbiniekiem, bet arī par attīstību, palīdzot arī savai pilsētai. 1989.–1990. gadā Sarkanā bāka saņēma atļauju pārdot nozvejotās mencas pa tiešo dāņiem. Par nopelnīto valūtu kolhozs uzbūvēja saldētavu, kuru vēl pavisam nesen izmantoja uzņēmums Stema Real. Tā kā kolhozam bija sava valūta, tas aizdeva pieklājīgu naudas summu pilsētai. Piemēram, 90.gadu sākumā par zvejnieku nopelnīto valūtu pilsēta iegādājās pirmos datorus. «Bet kolhoza kantorim Dānijā iegādājās melnbalto kopētāju. Tas bija īsts brīnums!» atceras Tīrmanis.
Alfrēds un Larisa Dekšenieki ir kopā jau vairāk nekā pusgadsimtu.
Atmiņu vakars. Jūras vārtos sapulcējās vairāk nekā 200 bijušo Sarkanās bākas darbinieku un viņu ģimenes locekļu.
Sarkanās bākas bijušo darbinieku atmiņas
Aleksandrs Parijenko, Ventspils brīvostas pārvaldes locis:
– Ar kolhozu Sarkanā bāka liktenis mani saveda, kad es vēl biju bērns. Mans tēvs aizgāja strādāt uz kolhozu par traļmeistaru 1965. gadā. Es katru reizi pavadīju viņu, kad viņš devās jūrā, un sagaidīju mājās no jūras. Kopā ar citiem puišeļiem, zvejnieku dēliem, es skraidīju pa kuģi un kārtīgi to pētīju. Reiz, pārdzenot kuģi no Ventspils uz Rīgu, kapteinis un robežsargi atļāva komandas locekļiem paņemt uz kuģa ģimenes locekļus. Visa mana ģimene – mamma, brālis un es – devās reisā. Tad arī saslimu ar jūru un kopš tā laika visus skolas sacerējumus veltīju tikai tai. Pēc tam, kad pabeidzu jūrskolu 1977. gadā, es pats aizgāju uz kolhozu un sāku strādāt uz zvejas kuģiem par stūrmani, bet pēc tam par kapteiņa palīgu uz tiem pašiem kuģiem, uz kuriem kādreiz pavadīju tēvu jūrā. Divos reisos uz Atlantijas okeānu devos kopā ar tēvu uz viena kuģa.
Sarkanās bākas darbinieku salidojuma organizatori vēlas pateikties Ventspils brīvostas pārvaldei, zvejnieku kompānijai BraDava un personīgi Aleksandram Blohinam, Piejūras brīvdabas muzejam, t/n Jūras vārti par sniegto palīdzību, organizējot kolhoza Sarkanā bāka bijušo darbinieku tikšanos.
Nākamajos Ventas Balss numuros turpināsim publicēt bijušo kolhoza Sarkanā bāka darbinieku atmiņas.
Komentāri (0)