Ziemeļu mols laikmetu griežos

Ziemeļu mols laika griežos piedzīvojis vairākkārtējas pārbūves. Savā pašreizējā izskatā tas pastāv vairāk nekā simts gadu – kopš 20. gadsimta sākuma.

Grandiozas pārvērtības ostā

Sākotnēji gan Dienvidu, gan Ziemeļu mola uzdevums bijis nodrošināt kuģiem iespēju patverties no stipriem vējiem. Kā vēsta vēstures avoti, kas apkopoti Ventspils brīvostas izdotajā grāmatā Ventspils osta 750, sākotnēji mola funkcijas pildīja īpašas ietaises – bolverki. Tie aizsargāja krastu no noskalošanas un kalpoja par kuģu pietauvošanas vietu. Krasta nostiprināšana ar bolverkiem ostas rajonā aizsākās 1638. gadā. Lai bolverkus padarītu izturīgākus, tos apsita ar dēļiem un nostiprināja ar dzelzs tapām. Taču viļņi izrādījās stiprāki un ietaises vajadzēja bieži remontēt. Tad ostas vārtus izveidoja un krastu nostiprināja ar molu kastēm, ko pildīja ar akmeņiem un salmiem. Tās gan iegremdēja jūrā, gan atstāja uz sauszemes. Krievijas impērijas laikā atjaunoja 1737. gadā celtos molus. 19. gs. vidū Dienvidu mols bijis pilnīgi vētru sagrauts. Ostā veidojās sēkļi un nespēja iebraukt pat vidēja lieluma kuģi. Nelielie moli neveidoja priekš­ostu, bet tikai turpināja Ventas krasta līniju kādu gabalu jūrā. Ostas izbūves darbi sākās 1852. gadā.

Savukārt 1897. gadā cara valdība izlēma veidot Ventspils ostu par plašu un modernu eksporta ostu, un viens no uzdevumiem bija jaunu, daudz garāku molu izbūve. «Tādu lēmumu cariskās Krievijas valdība pieņēma tāpēc, ka Ventspils osta neaizsalst visu ziemu un ir labs punkts Krievijas preču eksportam,» stāsta Piejūras brīvdabas muzeja direktora p.i. un vēsturnieks Artūrs Tukišs. Viss aizsākās ar dzelzceļa Maskava–Ribinska–Vindava izbūvi. Kad uz Ventspili pa dzelzceļu gatavojās piegādāt preces eksportam, kļuva skaidrs, ka nopietna pārbūve nepieciešama arī ostas iekārtām – lai varētu uzņemt tolaik lielākos kuģus. Cariskās Krievijas valdība nolēma Ventspils ostā ne tikai uzbūvēt drošākas aizsargājošās hidrobūves, bet arī parūpēties par citiem objektiem, piemēram, elevators Krievijas eksporta graudu uzglabāšanai un pārkraušanai, un lielā saldētava, kur uzglabāja eksporta sviestu, lai transportētu to tālāk uz tirgiem

Par Ventspils ostas vērienīgajām pārbūvēm liecina tas, ka tā kļuva par pirmo elektrificēto ostu Krievijas teritorijā, te arī ierīkoja pirmo elektrisko celtni. Ostā tika izbūvēta autonoma elektrostacija, kas darbojās, izmantojot tvaika katlus – tolaik tas bija vērienīgākais tehniskā progresa sasniegums! Pārmaiņas, kas skāra Ventspili 20. gadsimta sākumā, veicināja pilsētas iedzīvotāju skaita pieaugumu: pirms grandiozā projekta uzsākšanas šeit dzīvoja nedaudz vairāk par 7000 cilvēku, bet ap Pirmo pasaules karu Ventspils iedzīvotāju skaits bija jau 28 000 cilvēku. «Tas bija milzīgs pieaugums!» – apkopo vēsturnieks Artūrs Tukišs.

Akmeņus veda pa šaursliežu dzelzceļu

Molu projekta autors ir Mečislavs Šistovskis, kas beidzis Parīzes ceļu un tiltu skolu un Satiksmes ceļu institūtu Krievijā. 1903. gadā viņu iecēla par Ventspils ostas celtniecības darbu vadītāju. Molu ārējās sienas veidoja blīvas pāļu sienas, bet tukšumi bija piepildīti ar akmeņiem. Molu celtniecību pabeidza 1905. gadā. Molu galos bija ierīkoti orientieri kuģotājiem – Dienvidu molam balta uguns, bet Ziemeļu molam – sar­ka­na. Abu molu izbūvei tika pie­gādāti strādnieki no Krievijas iekš­zemes. Tolaik molu būvniecība notika, pārsvarā izmantojot tikai roku darbu – tas bija ļoti smags fizisks darbs. Vēsturnieks Tukišs min divus laika posmus, kad uz ostu veda akmeņus molu stiprināšanai. Ir pamats domāt, ka abi periodi ir saistīti ar šaursliežu dzelzceļa izbūvi. Pirmais posms ir saistīts ar mola izbūvi – 1901.–1905. gads.

Vēsturniekiem vēl smalkāk jāizpēta šis jautājums, taču, pēc Tukiša domām, šajā laikā akmeņus uz ostu veda no Ventspils apkaimes, kur pirms vairāk nekā 100 gadiem ieguva akmeņus, kurus iekrāva vagonos un piegādāja uz moliem, kur tāpat ar rokām tos arī izkrāva. Speciāli šim nolūkam no akmeņu ieguves vietas līdz ostai tika izbūvēts šaursliežu dzelzceļš, uzskata Ventspils vēsturnieki. Vēsturiskajos attēlos uz mola līdz pašam tā galam redzamas sliedes. Citi dokumentāli pierādījumi par tāda šaursliežu dzelzceļa pastāvēšanu nav saglabājušies, ja neskaita līdzenus izcirtumus mežā, kas vēdekļveidīgi izplešas uz dažādām pusēm. Starp vēdekļa stariem redzami ar laiku aizaugušie vāli, pie kuriem sagāztas akmeņu kaudzes, iespējams, saglabājušās, kad tos vāca gar šaursliežu dzelzceļu, lai iekrautu vagonos un nogādātu ostā. Jebkurā gadījumā nekā citādi tolaik nebija iespējams lielu daudzumu akmeņu nogādāt līdz moliem, pārliecināts vēsturnieks.

Pirmajā pasaules karā vācieši uzspridzināja Ziemeļu molu – lai ar smiltīm piedzītu kuģošanas kanālu un kuģi nevarētu ienākt. Osta kļuva grūti sasniedzama kuģiem līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai. Jaunajai valstij arī vajadzēja domāt par molu atjaunošanu. Un atkal vajadzēja vest laukakmeņus, kas bija pamatmateriāls hidrobūvju nostiprināšanai.

Galvenais darbaspēks – sievietes

30. gados izvērsās ekonomiskā krīze, kas skāra arī Latviju. Valstī pieauga bezdarbs, un valdība meklēja darba iespējas iedzīvotājiem. Par vienu no tādām iespējām kļuva šaursliežu dzelzceļa izbūve no Dundagas līdz Ventspilij caur Popi 1934. gadā. Visu šo šaursliežu dzelzceļa posmu uzbūvēja bezdarbnieki, kuru maksimālais skaits objektā sasniedza 700 cilvēku, un aptuveni 80% darba veica sievietes, stāsta Tukišs. Var iedomāties, cik smags bija darbs: vajadzēja izcirst stigu mežā, gāžot milzīgus kokus, pēc tam vēl izlauzt celmus – tas viss tika darīts ar rokām. Starp citu, sievietēm šajā darbā maksāja mazāk nekā vīriešiem. Izbūvējot šaursliežu dzelzceļu, iznāca sastapties ar lielu daudzumu laukakmeņu, kuriem neatrada nekādu citu pielietojumu, kā vien izmantot tos kara un dabas stihiju izpostīto molu nostiprināšanai.

Joprojām Ventspils ostas moli glabā gadsimtu pārbūves liecības – vairākas rindas koka pāļu un akmeņu, kas savesti uz šejieni dažādos laika posmos. Vēsture saglabājusi vēl vairākas interesantas liecības, kas saistītas ar moliem un Ventspils ostu. Pirmajā pasaules karā, tieši pateicoties moliem, vācieši izveidoja Ventspilī jūras hidroaviācijas bāzi. Pietiekoši garie moli pasargāja ostu no vējiem, un tas radīja labvēlīgus apstākļus, lai ūdenī varētu nolaisties jūras aviācijas lidmašīnas, lai nogādātu tās krastā remontu veikšanai vai tehniskajai apskatei un pēc tam tās atkal paceltos gaisā, stāsta Tukišs. «Pateicoties savām aizsargbūvēm, Ventspils kļuva par unikālu vācu jūras aviācijas bāzēšanās vietu. Ventspilij tuvākā vācu jūras aviācijas bāze Baltijas jūras piekrastē atradās Vācijas teritorijā,» piebilst vēsturnieks.

Ziemeļu mols tagad...

... un pirms 100 gadiem.

Ventspilī izvietotā vācu armijas hidroaviācijas bāze 1917./1918.g. Vēsturiskās bildes piešķīra Ventspils muzejs.

- Ziemeļu mola garums ir 1600 metri, un lielākā daļa no tā konstrukcijas atrodas zem ūdens.

- Atšķirībā no Dienvidu mola Ziemeļu mols papildus pilda arī rūpnieciskas funkcijas, jo tur ierīkotas svarīgas komunikācijas, kas kalpo kuģu iekraušanai.

- Pēdējie Ziemeļu mola atjaunošanas un pārbūves darbi veikti pagājušā gadsimta 70.–90. gados, bet tagad plānotie ir visu laiku vērienīgākie mola atjaunošanas darbi.