Mūsdienās Ventspils ostā ienāk daudzveidīgi kuģi, kas vienlaikus ir arī modernas peldošas inženiertehniskās būves. Tie atbilst augstākajiem kvalitātes un aprīkojuma standartiem. Taču pirms daudziem gadsimtiem cilvēki lietoja no koka tēstas laivas, kuras turklāt varēja izmantot tikai ceļošanai pa mierīgiem iekšzemes ūdeņiem.
Savukārt pirmās kravas mūspusē kalpoja maiņas sakariem. Ventspils muzeja direktora vietnieks un vadošais pētnieks Armands Vijups stāsta par pirmajiem kuģiem un pirmajām kravām Ventspils pusē.
Laika ritējums un tam ik uz soļa sekojošās pārmaiņas nereti mēdz būt pārsteidzošas kā dabas un cilvēces attīstībā, tā arī rūpniecībā, industrializācijā, zinātnē un citās cilvēku darbības jomās. Vēstures lappušu pāršķirstīšana un izzināšana reizēm ir nozīmīga daļa no tā, lai saprastu, kas notiek mūsdienu pasaulē. Ceļošana salīdzinoši nesenā pagātnē mūsdienu cilvēkam, visticamāk, ir vienkāršāk uztverama, vieglāk saprotama. Taču šoreiz aicinām ļauties sava veida piedzīvojumam un ieskatīties aptuveni 10–15 gadsimtu senā vēsturē – Ventspilī pirms Ventspils jeb laikā līdz 13. gadsimtam.
Kaut arī aptvertais laika posms ir ļoti ilgs, par vietu, ko šodien dēvējam par Ventspili, tostarp par Ventspils ostu, senatnē varēja runāt kā par upi Ventu un Baltijas jūru, ko tā laika iedzīvotāji un ceļotāji izmantoja dažādu veidu sakariem.
Ieteka jūrā – Staldzenē
Vēsturnieki guvuši pārliecību, ka vismaz vienu reizi Venta ir mainījusi savu gultni. Diezgan droši iespējams, ka tās senā ieteka Baltijas jūrā atrodas apmēram 5 kilometrus uz ziemeļrietumiem no upes labā krasta jeb Staldzenes apkārtnē.
Vairākus un ļoti nozīmīgus attīstības etapus savas pastāvēšanas laikā piedzīvojusi arī Baltijas jūra.
Tas kalpo par labu piemēru, lai apjaustu, ka stāsts par mūsdienu Ventspils ostu vēstures kontekstā ir liela abstrakcija. Iespējams vien salīdzināt, kāda mēroga korekcijas mūspuses ģeogrāfijā un dzīvē ir ieviesuši laiks un daba.
Kuģošana ir sena tradīcija
Par kuģiem un kuģošanu Baltijas jūrā var runāt jau bronzas laikmetā, tikai arheoloģisko datu trūkuma dēļ vēsturniekiem ir nepietiekama informācija par kuģošanas intensitāti. Taču 2001. gadā Staldzenes stāvkrasta apkārtnē atrastais bronzas laikmeta depozīts (7. gs. pr. Kr.) kalpo par pierādījumu, ka Baltijas jūru kuģošanas un sakaru maiņas nolūkos izmantoja jau tad. Iespējams, šim mērķim jau tolaik tika izmantota arī Venta, taču tas gan ir tikai minējums.
Vikingu kuģubūves daudzveidība
Vienkoča laivas – tās, visticamāk, bija pirmie ūdens transportlīdzekļi. Ziemeļkurzemē, tostarp Ventspils apkārtnē, senākās šāda veida laivas atrastas Sārnates neolīta apmetnē. Jāpiebilst gan, ka vienkoča laivas tolaik izmantoja tikai kuģošanai pa iekšzemes ūdeņiem – Sārnates lagūnā. Jūras braucieniem šāda veida ūdens transportlīdzekļi neesot bijuši piemēroti.
Tiek pieļauts, ka iepriekšminētais Staldzenes depozīts līdz mūspusei atgādāts ar kādu liellaivu. Līdzīgas tai, iespējams, esot attēlotas klinšu zīmējumos Zviedrijā.
Šīm laivām bijis rūpīgi veidots koka karkass, ko mēdza apvilkt ar ādu. Daļa pētnieku apšauba šādu laivu piemērotību braukšanai pa atklātiem ūdeņiem, taču citi pieļauj, ka, ņemot vērā salīdzinoši nelielo attālumu starp Gotlandi un Ventspili, tas bijis pa spēkam. Liecība par šādu laivu izmantošanas iespējamību esot gan Staldzenes depozīts, gan arī Ziemeļkurzemes skandināvu pārceļotāju apbedījumu vietas – velna laivas jeb laivveida kapi.
Senākais zināmais piemērs, kas pēc uzbūves ir vistuvāk klinšu zīmējumos redzamajiem shematiskajiem kuģiem, ir tā sauktā Hjortspringas laiva. Tā saistāma ar 300.–400. gadu, tātad apmēram ar laiku, kas bija 1000 gadu pēc bronzas laikmeta beigām. 21 metru garajā laivā varēja satilpt aptuveni 22–23 airētāji. To veidoja sarežģīti būvēts iekšējais karkass, kas bija apšūts ar plēstiem dēļiem.
Tādējādi var pieņemt, ka senākās, aptuveni 20 metru garās bronzas laikmeta laivas, kas tika būvētas no izturīga koka karkasa, apvilktas ar ādu un nodarvotas, varēja veikt arī tālākus jūras braucienus.
Vijups norāda, ka vēlā dzelzs laikmetā noteicošo lomu kuģubūves attīstībā spēlēja skandināvi. 7. gadsimtā laivām sāka sliet mastus, līdz ar to tās pakāpeniski pārtapa par tālākiem jūras braucieniem labi piemērotiem kuģiem. Būtiskas izmaiņas dažādu skandināvu zvejas, tirdzniecības un kara kuģu attīstībā notika vikingu laikmetā: 9.–10. gadsimtā. Šajā laikā arī iezīmējās divas nedaudz atšķirīgas kuģubūves tradīcijas, kas ģeogrāfiski saistāmas ar Baltijas jūru un Ziemeļjūru.
Vikingu kuģi bija daudzveidīgi, taču par nozīmīgākajiem šajā laikā tiek uzskatīti vikingu karakuģi drakari un tirdzniecības kuģi knorres. Tiek uzskatīts, ka šāda veida kuģi reiz ceļojuši arī pa Ventu.
Drakarus to izskata dēļ sāgās dēvēja par pūķu kuģiem. Kā jau minēts, šis vikingu kuģu veids bija paredzēts militāriem mērķiem. Tie bija salīdzinoši garāki, ar dziļāku iegrimi un izteiktāku ķīli. Taču drakaros varēja pārvadāt arī preces un tie varēja kuģot pa salīdzinoši sekliem ūdeņiem, tajā skaitā arī upēm.
Lielākoties šo kuģu garums variēja no 15 līdz 28 metriem, bet platums – no 2,6 metriem. Taču avotos minēti arī izteikti garāki drakari, kuru garums sasniedza pat 70 metrus. Karakuģus būvēja no oša. Priekšgals un pakaļgals bija uzliekts. Pārvietošanos vēlamajā virzienā nodrošināja liela kvadrātveida bura un airētāji, kuru skaits svārstījās no 26 līdz 80.
Mazāka izmēra karakuģi tika dēvēti par snekariem jeb čūskas kuģiem. Nelielā iegrime, kuģa garums un ātrums nodrošināja precīzas un veiklas manevrēšanas iespējas, kas bija noderīgi militāriem mērķiem. Tāpat šāda veida kuģi to formas dēļ varēja pārvietoties dziļāk iekšzemes ūdeņos.
Tirdzniecības kuģu jeb knorru uzbūve bijusi līdzīga drakariem. Jāpiebilst gan, ka knorru būvniecībā ļaudis izmantoja arī priedi, retāk – ozolu. Tehniskie parametri liecina, ka knorres bijušas ievērojami platākas un īsākas, ar lielāku kravnesību un dziļāku iegrimi, tāpēc bija piemērotas tālākiem jūras braucieniem. Ar šiem kuģiem transportēja dažādas preces, zirgus un citus mājlopus. Knorres pārvietojās ar salīdzinoši mazāku ātrumu. Interesanti, ka šie ūdens transportlīdzekļi bijuši aprīkoti ar glābšanas laivām. Sāgas vēsta, ka strīdu gadījumā vietu glābšanas laivā noteica loze. Kaut arī par vikingu kuģiem vēsturniekiem ir zināms diezgan daudz detaļu, līdz šim tomēr nav iegūtas precīzas ziņas par vikingu kuģiem Ventas grīvā.
Pirmās kravas – praktiskas un noderīgas
Pārtikas un lopbarības lejamkravas, naftas produkti, ogles, minerālmēsli, labība, metāla sakausējumi, kūdra, apaļkoksne, šķelda un vēl daudz kas cits – tik daudzveidīgas ir šodien Ventspils ostā pārkrautās kravas.
Runājot par laika posmu līdz 13. gadsimtam, maiņas sakaros uz mūsu pusi veda bronzu, sudrabu, dažādas luksusa preces, iespējams, arī sāli. Viena no precēm, ko izveda, visticamāk, bija vasks. Vasku Eiropā cilvēki plaši izmantoja baznīcas sveču gatavošanai, krāsainā metāla apstrādē, kā pamatvielu viduslaiku zīmogu izgatavošanai, kā arī ar vasku pārklāja koka plāksnes, uz kurām pēcāk rakstīja ar viduslaikiem raksturīgajiem rakstāmrīkiem. Tāpat to izmantoja audekla, tauvu vaskošanai un citiem mērķiem.
Par nozīmīgu maiņas sakaros uzskata arī metālu – bronzu. Vēlā dzelzs laikmetā arī sudrabu. Tas bija gan monētu, gan arī stienīšu formā.
Vēlā dzelzs laikmeta beigās (vikingu laikmeta beigās) Baltijā vadošais tirdzniecības centrs bija Gotlandes sala un tās centrs – Visbijas pilsēta. Diezgan lielos apmēros tur apgrozījušies vasks, dzintars, metāli, sāls, vadmala, vīns un alus. Taču to, kas no tā visa un cik daudz nonāca līdz mūsu pusei, vēsturnieki tikai min.
Rīgas kuģa modelis. Tā detaļas atsegtas 1939. gadā senās Rīgas ostas akvatorijā. Daļa vēsturnieku pieļauj, ka šāda veida ūdens transportlīdzekļi senatnē ceļojuši arī tagadējās Ventspils teritorijā. Rīgas kuģis tiek datēts ar 12. gadsimtu.
Staldzenes depozīta priekšmeti. Starp tiem – spirālaproce, rotadatas ar diskveida galu, briļļveida sakta un citi.
Interesanti fakti izziņai:
- Minētajās Baltijas jūras attīstības stadijās – Baltijas ledus ezers, Joldijas jūra, Ancilus ezers, Litorīnas jūra – tagadējā Ventspils teritorija un lielākā daļa novada atradās zem ūdens līmeņa.
- Sārnates neolīta apmetne – zināmā senākā un visvairāk pētītā cilvēku apmetne mūsu pusē. Tur konstatētas arī Kurzemē senākās liecības par vienkoča laivu.
- Nav droši zināms, cik intensīvi mūsu ēras pirmajos sešos septiņos gadsimtos Ventu izmantoja maiņas sakariem.
- Ventas krastu intensīvi sāka apdzīvot aptuveni 9.–12. gadsimtā.
- Ņemot vērā, ka apdzīvotība jūras tuvumā savulaik bija neiespējama vikingu sirojumu draudu dēļ, iespējams, Pasiekste bijusi jūrai tuvākā nozīmīgākā apdzīvotā vieta Ventas lejtecē.
Komentāri (0)