"Ventspils-Andren" būvē tikai lielas lietas

Meklēja dziļākus ūdeņus

Ventspilī darbojas 1993. gadā dibinātā Valmiera-Andren meitasuzņēmums, kas ražo rezervuārus, cauruļvadus un citas konstrukcijas augsti agresīvām ķimikālijām. Tiek ražotas arī dūmgāzu attīrīšanas sistēmas, dūmgāzu kondensatori jeb skruberi, kuri domāti atmosfēras aizsardzībai un siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas mazināšanai. Uz Valmieras stikla šķiedras stiklplastu ceha bāzes radītais uzņēmums ražo ierastāku izmēru izstrādājumus, ko iespējas transportēt ar automašīnām, savukārt ventspilnieki specializējas tieši lielgabarīta produkcijas ražošanā.

Kad nobrieda pārliecība, ka tādu var un vajag piedāvāt, radās arī nepieciešamība apgūt jaunu produkcijas transportēšanas pieredzi – citiem vārdiem sakot, meklēt ostu, kas varētu nodrošināt tās nogādāšanu pasūtītājiem. Vispirms izvēle krita uz tuvāk esošo Salacgrīvu, bet vēlāk uzņēmums pārcēlās uz Ventspili, kur var izmantot visas brīvostas infrastruktūras priekšrocības, kas ļauj uzņemt tiešām lielus kuģus. «Protams, ka galvenais iemesls, kāpēc pārcēlāmies uz Ventspili, bija osta. Tās iespējas mums ir neatsverams atbalsts,» atzīst Ventspils-Andren pārvaldnieks Aigars Millers. Tas, ka, neskatoties uz ekonomiskajām svārstībām Latvijā, Eiropā un visā pasaulē, ventspilnieki pagājušā gada nogalē varēja atzīmēt savu devīto dzimšanas dienu, pierāda, ka izvēle neapšaubāmi bijusi pareiza un atmaksājusies.

Dodas ražot arī izbraukumā

Ja vēl pirms dažiem gadiem ik pa laikam varēja dzirdēt, ka kritis kārtējais izmēra rekords – izstrādājumi kļuva garāki un to diametri lielāki –, tad tagad šādi rekordi vairs nekrīt. Vienkārši – jau sasniegti griesti tam, ko no ceha var nogādāt līdz ostai (tie ir izstrādājumi ar diametru līdz 7 metriem), bet nebūtu problēmu arī izgatavot kaut ko vēl lielāku. Starp citu, ventspilniekiem ir arī tāda pieredze, jo dažkārt ietaise tiek transportēta pa daļām, bet jau pēc tam salikta kopā, turklāt bijuši arī gadījumi, kad rūpnīca dodas izbraukumā ar visām iekārtām, lai pasūtījumu realizētu tieši tur, kur to paredzēts uzstādīt. Dažkārt uzņēmuma speciālisti paši arī uzstāda saražotās iekārtas. «Piemēram, ar visām iekārtām un darbiniekiem braucām uz Urāliem Krievijā, kur vienkārši nav iespējams neko lielu aiztransportēt. Tāpat arī esam būvējuši gāzes kanālus Polijā, kur enerģiju ražo, dedzinot brūnogles. Ražotne atrodas iekšzemē, un transportēt iekārtas bija nerentabli, lētāk sanāca visu ražot uz vietas,» stāsta ražošanas vadītājs Jānis Apsītis.

Sarūpē iespaidīgus skatus

Februāra beigās paredzēts pabeigt divus skruberus, kuru korpusa diametrs ir 5, bet galā – pat 7 metri un kas pēc tam ceļos uz Dāniju. Savukārt pagājušajā gadā izpildītie pasūtījumi tika aizgādāti uz Somiju un arī ASV. Lai gan pasūtījumi galvenokārt nāk no Skandināvijas valstīm, ventspilniekiem vairs nekas neparasts nav fakts, ka viņu produkcija dodas arī tālākos ceļojumos – piemēram, uz Meksiku vai pat ­netālu no Austrālijas esošo Jaunkaledoniju. «Pasūtījumus veic inženieru kompānijas, kas darbojas dažādās pasaules valstīs, piemēram, kā kompānija Outotec, bet, kad viņi izsūta savus cenu piedāvājumus, tos saņemam arī mēs. Tālāk jau savā starpā konkurē ražotāji, bet tā konkurence ir visai liela,» skaidro Apsītis. Interesanti, ka Latvijas vajadzībām iekārtas ražot nav nācies.

Pasūtījumu izpildīšana var ilgt no viena līdz vairākiem mēnešiem, jo viss atkarīgs no darbu sarežģītības. Parasta muca, kurā nav nekā iekšā, top apmēram mēneša laikā, bet, piemēram, dūmgāzu attīrīšanas iekārtas iekšas jau ir sarežģītākas, un arī laiks tādas pagatavošanai tāpēc ir ilgāks. Millers neslēpj, ka joprojām dažkārt aizraujoties elpa, kad uz kuģi tiek transportēts kāds sevišķi liels izstrādājums, un iespaidīgs skats varētu būt arī, kad pilsētas ielās izies šobrīd veidotie skruberi. Tas gan visbiežāk notiek vēlu vakarā, kad satiksme ir mazāka, bet arī tad interesenti labprāt fiksē iespaidīgos skatus.

Apsītis atzīst, ka progresējuši noteikti ir ne tikai ražotāji, bet arī transportētāji. Vēl darbojoties Salacgrīvā, uzņēmumam radās grūtības atrast kādu, kas uzņemtos nogādāt līdz kuģim divas 8 metru diametra mucas, lai gan tās vajadzēja vest vien metrus 200. Tagad gan šoferi kļuvuši profesionālāki, gan tehnika labāka, tomēr lielgabarīta kravas transportēšanu tik un tā nevar uzticēt jebkuram. «Mums nav viena konkrēta pārvadātāja, katru reizi veicam cenu aptauju, tomēr skatāmies, kas ir tie, kas piesakās. Jebkurš jau var pateikt, ka visu prot, bet dzīvē var sanākt citādāk. Parasti tiek izmantots Apvedtilts, tālāk Durbes un Brīvības iela,» stāsta Millers.

Interesanti, ka Ventspilī ar katru gadu pieaug izsniegto atļauju skaits lielgabarīta un smagsvara transportlīdzekļiem. Pērn tādas izsniegtas 318 gadījumos, smagākais kravas transports sasniedza 148 tonnas, un tā piekabei bija 12 asis, garumā lielākais kravas pārvadājums bija 35 metri, diametrā 5,15, bet augstumā – 6,5 metri. Pēdējie divi no aizvadītā gada rekordiem pieder tieši Ventspils-Andren.

Saglabāt stabilitāti

Vēl pirms pāris gadiem Ventspils-Andren nodarbināja 12 cilvēkus, savukārt tagad uzņēmumā strādā jau vairāk nekā 20 darbinieku, kuriem darba tiešām netrūkst. Millers neslēpj, ka bijuši arī klusāki periodi, bet šobrīd darba grafiks esot visai saspringts: «Darbinieku kļūst vairāk, tad laikam jau jāsaka, ka dzīve iet uz augšu, bet, kā jau jebkurā biznesā, arī mums bijuši kāpumi un kritumi. Sākām darboties laikā, kad Latvijā bija ekonomiskā krīze, taču mūs vairāk ietekmē tas, kas notiek citur Eiropā. Tāpat jau bijuši projekti, kas iestrēgst vai pēc kuru realizēšanas uzzinām, ka uzņēmums, kurā mūsu saražotais bija jāuzstāda, bankrotējis. Protams, izaicinājumi vēl ir atlikuši, lai gan šajos gados esam pārliecinājušies, ka faktiski varam ražot visdažādāko izmēru un veidu pasūtījumus. Mūsu ražojumu galamērķi kļuvuši arvien tālāki, un pie tā arī jau pierasts.»

Kad pabeigts tiks pašreizējais pasūtījums, ventspilnieki ķersies pie vēl viena laikietilpīga projekta realizēšanas, kas būs jāpaveic līdz nākamā gada sākumam. Uzņēma vadītāji neslēpj, ka šādu stabilitāti gribētu saglabāt arī turpmāk, bet interesanti būtu beidzot kaut ko uzražot arī Latvijas vajadzībām. «Varbūt pie mums beidzot sāks dedzināt atkritumus, kas daudz kur jau ir ikdiena. Piemēram, Dānijā gandrīz jebkurā tādā pilsētā kā Ventspils ir atkritumu dedzinātava un tā arī ražo, piemēram, siltum­enerģiju. Cerams, ka pienāks laiks, kad līdzīgi būs arī pie mums,» spriež Apsītis.

Lielgabarīta kravu pārvadāšana pilsētas ielās ir iespaidīgs skats, bet no transportētājiem prasa īpašas iemaņas.

Šī skrubera uzcelšanai uz automašīnas nepieciešama divu jaudīgu ceļamkrānu palīdzība, bet šādi pasūtījumi uzņēmumā Ventspils-Andren nav retums.

Dažkārt Ventspils-Andren gatavā produkcija aizņem pat lielāko daļu ražošanas ceha un tās nogādāšana līdz kuģim ir vesels piedzīvojums.

Uzņēmumā neslēpj, ka galvenais iemesls, kāpēc tas pārcēlās uz Ventspili, bija brīvostas iespējas, kas ļauj dažādu izmēru ražojumus nogādāt pie klientiem visā pasaulē.