Profesija, ko nevar apgūt skolā

Loča uzdevums ir palīdzēt kuģa komandai ostā droši ievest un no tās izvest kuģus. Osta gadu gaitā ir mainījusies, šodien pieaugusi kuģu satiksmes intensitāte un kuģu vadībā iesaistīta moderna aparatūra. Taču loču darbs bija, ir un būs atbildīgs un ļoti svarīgs.

Vēroja apvārsni

Kāda bija loču darba nozīme pirms gadiem, varam uzzināt no vēsturnieces Inetas Didrihsones-Tomaševskas pētījuma Ventspils osta Latvijas Republikas laikā (1918–1940). Tajā viņa raksta:

«Ļoti svarīgs un atbildīgs katrā ostā bija loču dienests. To norāda arī fakts, ka parasti loču komandieris/priekšnieks bija ostas priekšnieks. Ne velti, pirms iecelšanas par ostas priekšnieku, Ventspils ostas priekšnieks Dinsbergs ilgus gadus bija strādājis loču dienestā. Ikdienā galveno atbildību par sekmīgu loču dienesta darbību nesa loču priekšnieka palīgs. Viņš oficiālajā darba laikā, kā arī pēc vajadzības uzturējās loču tornī ierīkotās kantora telpās un saņēma ostas valdes rīkojumus par kuģu ievešanu un pārvietošanu, kā arī par citiem loču darbiem. Tāpat loču priekšnieka palīgs sastādīja loču dežūru grafikus un uzraudzīja loču kuģu apkalpes, atbildēja par ostas ūdeņu dziļumu mērījumu veikšanu priekšostas vārtos pēc lielākām vētrām (apzīmējot izmērus pēc profiliem uz speciāli pagatavota plāna) un ūdens dziļuma mērīšanu upes gultnē, attekās, pie izbūvētām estakādēm un piestātnēm, veidoja ostā ienākušo, izgājušo un pārvietoto kuģu sarakstus. Īpaši svarīgos brīžos, ar ostas kapteiņa rīkojumu, pats apkalpoja ostā ienākušos kuģus.

Vissmagākie un nogurdinošākie ikdienas loču dienesta uzdevumi gūlās uz vecāko loču, I un II šķiras loču pleciem. Ventspils ostas loču dienestā starpkaru periodā strādāja vidēji 5–7 cilvēki. Ar ko tad nodarbojās loči? Loču amata aprakstā bija minēti sekojoši pienākumi: jāveic jūras apvāršņa novērošana, jāpieņem un jānodod ziņas. Bija noteikts, ka diennakti loču tornī atrodas viens no dienestā esošajiem ločiem, bet trīs loči pa darba laiku atrodas loču istabā pie torņa vai arī savās mājās, bet vajadzības gadījumā ir gatavi ierasties darbā. Minētie trīs loči nomainīja tornī dežurējošo loci brokastīs un pusdienās, kā arī citos nepieciešamības gadījumos, kā arī bija gatavi veikt kuģu ievešanu, izvešanu vai pārvietošanu pa ostas teritoriju. Lai vajadzības gadījumā ātri varētu nokļūt loču tornī, visi loču dienestā strādājošie dzīvoja tuvu loču tornim un ērtības labad par saviem līdzekļiem mājokļos bija ievilkuši telefona līnijas.»

Pēterbaznīcas tornis un Baltā bāciņa

Pirmais loču tornis Ventspilī atradies 18 asu augstumā virs pils torņa mūriem. Izskata dēļ loči to bija iesaukuši par Pēterbaznīcas torni. Tas ločiem kalpoja līdz 19. gs. beigām. Kādas rudens vētras laikā no pamatmūra izbiris liels daudzums akmeņu, un pēc toreizējā loču priekšnieka Keires rīkojuma torni slēdza un nojauca. Līdz pirmajam mūra loču tornim, ko uzcēla 1901. gadā, loču dienesta vīri uz dežūrām devās jūrmalas virzienā, kur bija ierīkota paaugstināta koka platforma. 13 asu augstā mūra loču torņa liktenis nebija ilgs – to 1915. gadā, tāpat kā visu ostas teritoriju, atkāpjoties līdz pamatiem saspridzināja krievu karaspēks. Vācu okupācijas laikā loču postenis bija ierīkots ostas valdes priekšnieka kabinetā. Jaunas mājas loču dienestam 1919. gadā uzcēla uz t.s. loču mājas jumta jeb turpat, kur atradās meteoroloģiskais dienests. Lai gan šī koka konstrukcija, kas vējā viegli šūpojās, sākotnēji bija domāta kā pagaidu variants, tajā loči pavadīja gandrīz 15 gadus. Jaunā bāka jeb loču tornis, ko tautā sauc arī par Balto bāciņu, ir celta pēc ostas inženiera N. Bērziņa meta. Tā atrodas Ventspils brīvostas teritorijā pie Dienvidu mola starp Zvejas ostu un Ventas upi. Lai iespaidīgā celtne būtu stabila irdenajās smiltīs, tās pamatos tika izrakta 21 aka, katra 8 m dziļa, ar cementa grodiem, ko piepildīja ar betonu – tā iegūstot pamatīgus betona stabus. Pati 22,5 m augstā ēka un astoņstūrainais torņa stāvs bija būvēts no ķieģeļiem, bet torņa gals – no dzelzsbetona. Bākas apakšējā stāvā atradās neliela istaba kantorim, otra lielāka istaba loču atpūtai un virtuve. No priekštelpas pa vītņu kāpnēm (90 pakāpieni) varēja nokļūt tornī. Bākas augšējā platformā bija ierīkota loču darba telpa. Septiņi lodziņi (iluminatori), kas bija izvietoti visapkārt bākai un ļāva pārredzēt jūru, bija paņemti no norakstīta ledlauža Pērkons. Spēcīgais grozāmais staru metējs bija iebūvēts jūras pusē, un tā raidītos gaismas starus varēja redzēt līdz pat 8–10 jūras jūdžu attālumā. Baltās bāciņas celtniecība izmaksāja 30 000 latu. Loču dienests uz jaunajām telpām pārvācās 1934. gadā. Atšķirībā no savām priekštecēm šī bāka ir saglabājusies līdz mūsdienām un iekļauta Eiropas kultūras mantojuma objektu sarakstā.

Svarīgākā – pieredze

Taču šodien loču darba telpas atrodas ostas kapteiņs dienestā. Mūsdienās loču darbs tiek organizēts diennakts maiņās. Katrā no tām strādā četri loči. No tiem viens ir vecākais locis, kura uzdevums ir organizēt loču un satiksmes dienesta darbu, pieņemt lēmumu par kuģu kustību konkrētos laika apstākļos. Viņš sadala darbus, ņemot vērā katra loča pieredzi. No tās ir atkarīgs arī tas, cik lielu kuģi locim ir atļauts ievest ostā vai no tās izvest. Locim, kas nupat uzsācis darbu, tiks uzticēti nelieli kuģīši, kuru korpusa garums ir aptuveni 100 metri. Savukārt lielo kuģu ienākšana ostā tiek uzticēta pieredzējušiem ločiem.

Par loci nav iespējams izmācīties kādā skolā, jo šo arodu nevar apgūt, sēžot pie rakstāmgalda vai veroties datora ekrānā. Par šīs profesijas pārstāvi var kļūt tikai profesionāli jūrnieki, kas bijuši kapteiņi vai kapteiņa palīgi.

Pieredze loču darbā ir vissvarīgākais. Locim perfekti jāpārzina osta – piestātņu garumi, ostas akvatorijas dziļumi, bojas, straumes, katrā vietā atļautā maksimālā kuģa iegrime, vēja ietekme, apgriešanās baseina rādiuss un citas nianses. Tāpat jāzina kuģa manevrēšanas iespējas un jāizjūt, kurā brīdī mainīt kuģa kursu. Ar kuģi nav kā ar automašīnu – tas nespēj strauji samazināt ātrumu, un vēl ilgi pēc tam, kad kuģa dzinējs apstādināts, tas turpina kustību.

Reizi piecos gados ikvienam locim, lai cik pieredzējis šajā darbā viņš arī nebūtu, jākārto kvalifikācijas eksāmens, ko pieņem komisija, kuras sastāvā ir Latvijas Jūras administrācijas un Ventspils brīvostas speciālisti. Bez pieredzes locim nepieciešama arī fiziskā sagatavotība. Lai no loču kutera, kas šūpojas jūras viļņos, pārkāptu uz lielā kuģa trapa un uzkāptu pa to augšā 10–12 metrus, vajadzīga drosme un spēks. Šis darbs jādara arī nakts laikā, lietū un salā.

Locis ir kapteiņa padomdevējs jautājumā, kā ostā droši ievest kuģi vai arī izvest no tās. Kapteinis drīkst izvērtēt, vai piekrist loča padomiem vai ne. Parasti kapteinis uzticas loča pieredzei un profesionalitātei un viņa dotos norādījumus izpilda. Vienas maiņas laikā locim vidēji jāizved vai jāieved ostā trīs četri kuģi. Viena kuģa izvešana var prasīt 1–2 stundas, ievešana – līdz 2,5 stundas, bet ziemā, kad jācīnās ar ledus sanesumiem, var būt nepieciešamas pat 4–5 stundas.

Jūrā loči nokļūst ar loču kuteriem. Andris Zjatkovs uzkāpis uz kutera Kaija un ir gatavs doties sagaidīt ostā ienākušu kuģi.

Locim jāstrādā kā akrobātam

Arvīds Buks, Ventspils ostas kapteinis

– Katrai ostai ir savi loči, un viņi ir kapteiņa padomdevēji. Kapteinis no Ķīnas, Indijas vai jebkuras citas valsts nevar zināt visus sīkumus katrā ostā, tāpat viņš nezina katras konkrētās vietas saziņas valodu. Locis, kas pēc profesijas ir kuģu vadītājs, kapteinim dod padomus, kur jātauvojas, kā kuģis jānovieto, lai tajā varētu iekraut kravu. Locis zina ostas dziļumus, vienmēr, kāpjot uz kuģa, pārbauda, kāda ir kuģa iegrime, – lai nebūtu pārpratumu un kuģis neuzsēstos uz sēkļa. Locis sadarbojas ar velkoņu komandu. Uz velkoņiem ne visi perfekti zina angļu valodu, un gadās, ka indiešu vai ķīniešu kuģa komanda nezina arī šo starptautisko saziņas valodu, tad locim jāstrādā kā akrobātam.

Ventspils ostā ir 16 loču komanda, kura strādā četrās maiņās. Katrā no tām ir vecākais locis, kas ir maiņas priekšnieks, un otrs vecākais locis, tiem abiem ir augstākā pielaide pie jebkura izmēra kuģiem. Un katrā maiņā ir arī divi jaunākie loči. Darba laiks vienā maiņā ir 24 stundas, nav gan tā, ka loči strādātu nepārtraukti. Brīvajā laikā starp kuģu ievešanu un izvešanu ločiem ir nodrošināta atpūta – kapteiņa dienestā ir ierīkotas gultas, viņi var spēlēt biljardu vai lasīt grāmatu. Loču kolektīvs mūsu ostā ir stabils un pastāvīgs. Vairāki loči ir ar ilggadēju darba pieredzi. Mihails Basuļbasovs, Andris Lazdiņš un Ivars Osis par ločiem strādā jau gadus trīsdesmit. Pieredzējuši loči ir arī Aleksandrs Parijenko un Andris Zjatkovs. Perspektīvi ir arī vairāki jaunie speciālisti, kas dienās noteikti, ja vien paši to vēlēsies, kļūs par vecākajiem ločiem.