Inženieris hidrotehniķis Lobkovs vienmēr uz strīpas

Viņš veica arī vēlāk tapušo būvju uzraudzību, kā arī neskopojās ar saviem padomiem un ieteikumiem, kad nesen tika veikta Dienvidu mola rekonstrukcija.

(Nobeigums. Sākums 11. septembra Ventas Balsī)

Kad trūka naudas un materiālu

Tirdzniecības ostas tehniskās daļas vadītajam darba ikdienā bija jāsaskaras arī ar problēmām. Galvenās no tām bija saistītas ar cilvēku un materiāltehniskajiem resursiem. «Materiālus kapitālajiem remontiem mums nepiešķīra, tos vajadzēja meklēt pašiem,» stāsta veterāns. Viņš norāda, ka norobežojošo būvju kā tādu (Ziemeļu un Dienvidu mola) to šodienas izskatā varēja arī nebūt. «Dabas apstākļu ietekmē, kā arī bojājumu dēļ, kas tiem tika nodarīti abu pasaules karu laikā, moli bija stipri bojāti un lielā mērā pārstāja pildīt savas funkcijas,» savos pierakstos min Ostas hidrotehnisko un inženierbūvju nodaļas priekšnieks Boriss Lobkovs 1987. gadā.

Lai atjaunotu abus molus, bija vajadzīgas akmens šķembas, akmeņi un cements. Akmeņus meklēja šefības kolhozu laukos, no šķembu izmantošanas nācās atteikties, līdz ar to būves bija pakļautas papildu deformācijai, atceras veterāns. Pārējos materiālus vajadzēja meklēt, izmantojot labās savstarpējās attiecības ar visu darbu ģenerāluzņēmēju ostā – trestu BMGS. «Mēs tam piešķīrām peldošo celtni un dīzeļdegvielu, bet viņi dalījās ar mums ar nepieciešamajiem materiāliem, toskait – no demontētām ēkām,» atceras inženieris.

Ostā notika arī padziļināšanas darbi. Pārkraušanas kompleksi sastāvēja ne tikai no piestātnēm ar to aprīkojumu, bet arī no kuģošanas kanāla un apgriešanās baseiniem. Gultnes padziļināšanas darbiem naudas tāpat trūka, vajadzēja pildīt šos nepieciešamos darbus uz iekšējo resursu rēķina. «Pēc kārtējā objekta nodošanas ekspluatācijā es gāju pie ostas galvenā ekonomista un sacīju: tev ir peļņa, kuru tik un tā vajadzēs atdot ministrijai, tad labāk novirzīsim to gultnes padziļināšanas darbiem. Un slēdzu papildu līgumu ar Baltmorputj pārvaldi,» stāsta Lobkovs. Pamatlīgums ar šo pārvaldi paredzēja nepārtrauktu dziļumu uzturēšanu ostā.

Osta auga un attīstījās

Par spīti grūtībām un problēmām, ostas saimniecība 60.–80. gados auga un attīstījās lielos ātrumos. Tolaik strauji attīstījās ne tikai osta, bet arī citi uzņēmumi, piemēram, pārkraušanas naftas bāze (tagad «Ventspils nafta» termināls), Ostas rūpnīca (tagad – ķīmiskā kompleksa termināļi). 1963.–1974. gadā notika Ventspils ostas rekonstrukcija, deviņas piestātnes ieskaitot, kālija hlorīda pārkraušanas kompleksa, četrstāvu ģenerālkravu noliktavas un citu objektu būvniecība. Ostas specialistiem, tostarp arī Borisam Lobkovam, vajadzēja koordinēt šo objektu jūras daļas projektēšanu un būvniecību.

Par vienu no Ventspils ostas dzīves vēsturiskajiem notikumiem Lobkovs uzskata no viļņiem aizsargājošā pieša nodošanu ekspluatācijā pie Ziemeļu mola. Kad pirms paris gadiem notika pieša renovācija, viņš nespēja noturēties un sadarbībā ar darbu veicēja SIA GTL direktoru Igoru Zēniņu devās uz šo piesi, lai pārliecinātos, ka jaunajā konstrukcijā ir ņemti vērā viņa ilggadējie vērojumi.

Strādāja pie Ziemeļu ostas projekta

Boriss Lobkovs cieši sadarbojās ar Ļeņingradas projekta institūtu ĻenmorNIIprojekt, kas projektēja teju visas hidrotehniskās būves Ventspils ostā. Iepriekš minētos Ostas iekārtu un akvatorijas tehniskās ekspluatācijas noteikumus Boriss Lobkovs sarakstīja sadarbībā ar ĻenmorNIIprojekt galveno inženieri Andrejevu. Lobkovs uzskata, ka šādus noteikumus lietderīgi izmantot arī šodien savstarpējā sadarbībā starp ostas saimniecības objektu īpašniekiem un nomniekiem. «Svarīgākais ir piestātņu un noliktavu, gan segto, gan atklāto, pieļaujamo slodzes normu ievērošana. Ja neievēro šīs normas, var rasties objekta un tā konstruktīvo elementu deformācija, mehānismu avārijas stāvoklis un citas neparedzamas sekas. Tajā pašā laikā noteikumu ievērošana garantē nepārtrauktu ostas ražošanas jaudu izmantošanu,» stāsta veterāns, uzsverot, ka tas ir īpaši aktuāli, ņemot vērā sarežģītos ģeoloģiskos apstākļus Ventspilī, kur hidrotehnisko būvju pamatā ir vāja grunts, kas var sablīvēties, iedarbojoties uz to ar ekspluatācijas slodzi.

Savulaik inženieris Lobkovs piedalījās arī Ventspils ostas attīstības iespējamo variantu izpētē. «70. gados tika risināts jautājums par jaunu ostu celtniecību. Latvijas kuģniecība pasūtīja Soču viļņu pētnieciskajai stacijai jaunas ostas modeli Baltijā,» atceras veterāns. Boriss Lobkovs piedalījās šajos pētījumos. Ostu bija iecerēts uzbūvēt Ventspilī, vairāk uz ziemeļiem no Ziemeļu mola. «Bija paredzēta ierobežojošo būvju un konkrētu kravu piestātņu – naftas un ķīmiskās kravas, ogles un rūda – jaudīga attīstība, stāsta inženieris. Šis projekts nav zaudējis savu aktualitāti joprojām. Pilsētas un ostas vadības plānos tas parādās kā Ziemeļosta.

Nav nošķirams no ostas likteņa

Ostas saimniecība visā savā būtībā bija ļoti saistīta un savijusies. Līdztekus valsts finansējumam daudzas ostas lielās saimniecības attīstības un uzturēšanas vajadzības tika apmierinātas, pateicoties peļņai, ko bija guvis viss Ventspils jūras tirdzniecības ostas kolektīvs. Vēlāk, 90. gados, kad šis milzīgais uzņēmums sāka dalīties atsevišķās patstāvīgās kompānijās, sadalīt kopīgos ieguldījumus nebija viegli.

Kad pienāca pensijas gadi, Boriss Lobkovs turpināja strādāt ostā dažādās lomās. Viņa pieredze un padomi noderēja, kad likvidēja Ventspils jūras tirdzniecības ostu. Ostas saimniecības struktūrdaļas tika nodotas jaunām kompānijām, kas radās uz tirdzniecības ostas pamata. Šis process ietvēra toskait arī ostas aprīkojuma un iekārtu tehniskās ekspluatācijas jautājumus. Šie jautājumi ir aktuāli joprojām, norāda Lobkovs. Piemēram, viņu piesaistīja pie minerālmēslojumu pārkraušanas kompleksa, graudu termināļa Ventspils Grain Terminal, segtā ogļu termināļa Baltic Coal Terminal pirmās kārtas būvniecības – lai īstenotu tehnisko uzraudzību.

Kā jau vairākkārt tika minēts, inženieris hidrotehniķis rūpīgi sekoja līdzi arī Dienvidu mola re­konstrukcijai. Ventspils ostas hidrotehniskās būves, to vēsture un ekspluatācijas noteikumi – tas nav tikai inženiera hidrotehniķa Borisa Lobkova lolojums. Kā viņš pats atzīst, tā ir daļa no viņa būtības, daļa no viņa es.

«Uzskatu, ka visi ostas būvju rekonstrukcijas un atjaunošanas dalībnieki var lepoties ar savu darbu, runājot vācu dzejnieka Gētes vārdiem: un laika plūdums neaiznesīs manis atstātās pēdas,» šos vārdus Boriss Lobkovs velta gan savai paaudzei, gan arī pašreizējiem jaunajiem kolēģiem.

«Renovējot ierobežojošās būves – Dienvidu un Ziemeļu molu, no viļņiem aizsargājošo piesi –, īpaši gribas izcelt Ventspils brīvostas pārvaldes nopelnu, kas spēja atrast pietiekami lielu finansējumu šo ļoti svarīgo darbu veikšanai,» saka veterāns.

Boriss Lobkovs sevi neatdala no ostas likteņa, to hidrobūvju izveides un ekspluatācijas. Tās ir daļa no viņa es.

Dienvidu mols celtniecības laikā. 20. gadsimta sākums. Pabeidz celt 1905. gadā.

Dienvidu mols aptuveni 1930. gados. Tad mola virsmu noklāj ar betona bluķiem.

No Ventspils ostas norobežojošo būvju vēstures

«Ostas norobežojošās būves ietver Ziemeļu molu 2060 m garumā, Dienvidu molu 1490 m garumā un 330 m garo no viļņiem aizsargājošo piesi. Ziemeļu un Dienvidu mols būvēti no 1895. līdz 1905. gadam, un sākotnēji šim nolūkam kalpoja divi savstarpēji sastiprināti mietu žogi, starp kuriem bija sabērti granīta laukakmeņi. Dabas apstākļu ietekmē, kā arī bojājumu dēļ, kas tiem tika nodarīti abu pasaules karu laikā, moli bija stipri bojāti un lielā mērā pārstāja pildīt savas funkcijas. Intensīvā pārkraušanas kompleksu būvniecība priekšostā pieprasīja veikt pasākumus šo būvju nostiprināšanai.

Rekonstrukcijas laikā pastāvīgi tika izjustas lielas grūtības materiālu trūkuma dēļ, tostarp akmeņu un šķembu. Tādēļ bija jāmeklē aizstājēji, kuru plašais pielietojums arī ietekmēja norobežojošo būvju konstrukcijas profilu. Par galveno aizvietotāju kļuva dzelzsbetona elementi, kas tika iegūti, nojaucot ostas vecās piestātnes. Kopumā, pēc nepilnīgas uzskaites, laikā no 1970. līdz 1986. gadam norobežojošajām būvēm tika izmantoti 7540 kubikmetri iepriekšējo gadu konstrukciju, tādējādi ietaupot 3200 t cementa un aptuveni 7000 kubikmetru granīta šķembu…»

(Ventspils ostas būvju tehniskās ekspluatācijas pieredze, B. Lobkovs, 1987. gads)