Inženieris hidrotehniķis Lobkovs vienmēr uz strīpas

Viņš veica arī vēlāk tapušo ostas būvju uzraudzību, kā arī neskopojās ar saviem padomiem un ieteikumiem, kad nesen tika veikta Dienvidu mola atjaunošana.

Par Dienvidu molu ir mierīgs

Boriss Lobkovs labi pārzina katru Ventspils brīvostas ierobežojošo un citu hidrotehnisko būvju stūrīti. Dienvidu mola rekonstrukcijas laikā viņš vairākkārt sazinājās ar Ventspils brīvostas pārvaldes Tehniskās nodaļas vadītāju Māri Petrovski un ģenerāluzņēmuma BMGS projektu vadītāju Andreju Harčenkovu, lai painteresētos, kā rit darbi, un izteiktu savu viedokli par to gaitu. Turklāt hidrobūvju būvniecības un rekonstrukcijas veterāns to nedara, savtīgu nolūku vadīts, tās ir tikai un vienīgi viņa profesionālās intereses un rūpes par Ventspils ostas hidrobūvju drošu ekspluatāciju.

Vēl ilgi pirms Dienvidu mola rekonstrukcijas viņš daudzkārt publiski pauda šīs rūpes, labi zinot un saprotot, ka ierobežojošās hidrobūves, ilgstoši tām esot ekspluatācijā, daļēji zaudējušas savus tehniskos parametrus un tām nepieciešama atjaunošana. Tagad Boriss Lobkovs vairs neuztraucas par Dienvidu mola stāvokli. Un jau gatavojas Ziemeļu mola rekonstrukcijai. Uz darba galda viņa dzīvoklī izlikts Ventspils ostas hidrotehnisko būvju plāns, kurā redzams datums: 1988. gada aprīlis. «Ziemeļu mols ir sarežģītāks nekā Dienvidu mols, to vajadzēs remontēt, saglabājot ekspluatācijā inženiertīklus, toskait arī divrindu un trīsrindu estakāžu spiediena cauruļvadus,» manāms satraukums jaušams Borisa Lobkova balsī, pētot rasējumus.

Dalās ar savu pieredzi

Ikvienā jautājumā par hidrobūvju ekspluatāciju Boriss Lobkovs izrāda neapstrīdamu profesionalitāti, viņa vecumam apskaužamu asu prātu un spriestspēju. «Man, tāpat kā daudziem citiem pilsētas iedzīvotājiem, ir zināms, ka drīzumā iecerēts Ziemeļu mola kapitālais remonts. Šis lēmums man nāca kā ļoti patīkama ziņa. Neatņemama Ziemeļu mola sastāvdaļa ir konstruktīvi gan ar to, gan ar apakšējo ceļu saistīta tehnoloģisko cauruļvadu, toskait arī amonjaka, estakāde. Autotransporta slodze uz asi nereti pārsniedz 10 tonnas. Vairāku gadu garumā tika veikts nesošo konstrukciju kapitālais remonts nestspējas atjaunošanai. Estakādes konstrukciju pēdējā ekspertīze notika 2006. gadā, ja nemaldos. Man ir zināms, ka transporta līdzekļu ātrumi ir ierobežoti, taču tas nenozīmē, ka nevar rasties problēmas,» savu skatījumu saistībā ar gaidāmo Ziemeļu mola rekonstrukciju skaidro inženieris.

Boriss Lobkovs ir Ostas iekārtu un akvatoriju tehniskās ekspluatācijas noteikumu līdzautors; šos noteikumus izdeva PSRS Jūras flotes ministrija 1987. gadā. Ventspils tirdzniecības ostas arhīvā saglabājies tā paša gada Borisa Lobkova ieraksts Ventspils ostas iekārtu tehniskās ekspluatācijas pieredze. Tajā ir tolaik visu ostā uzbūvēto hidrobūvju raksturojuma, parametru, būvniecības termiņu un ekspluatācijas īpatnību apraksts. Būdams jau krietnu laiku pensijā, Boriss Lobkovs joprojām rūpējas par savu saimniecību, sniedz vērtīgus padomus pašreizējiem ekspluatētājiem hidrobūvju rekonstrukcijas laikā, turklāt ne tikai saistībā ar tām konstrukcijām, kas tapušas viņa darbības laikā, bet arī ar tām, kas būvētas daudz vēlāk. Viņa bagātā pieredze un mantojums joprojām kalpo Ventspils ostas drošībai.

No kara bērnu paaudzes

Boriss Lobkovs dzimis teju pirms 87 gadiem Krievijas Smoļenskas apgabalā, rajona pilsētā Sičovka. Tur pagāja viņa bērnība. Borisa Lobkova tēvs bija kadru militārpersona, kā štāba kapteinis piedalījās Pirmajā pasaules karā. Vēlāk pārkvalificējās par agronomu. Mamma bija mājsaimniece. Ģimenē auga trīs bērni, Boriss bija pastarītis, viņam bija vēl divas vecākas māsas. Sākās Otrais pasaules karš, un Lobkovu ģimene bija nonākusi okupētā teritorijā. 1942. gadā vācieši mammu ar bērniem izveda uz Vāciju, netālu no Diseldorfas, uz koncentrācijas nometni netālu no Oberhauzenas. Tomēr no koncentrācijas nometnes ģimene brīnumainā kārtā tika atbrīvota. Kā un kāpēc? – to Boriss Lobkovs nezina joprojām un šo noslēpumu mamma paņēmusi līdzi kapā. Ģimene atgriezās savā pussabrukušajā mājā. Mamma saslima ar tīfu un nomira vēl vācu okupācijas laikā. Savukārt tēvu arestēja padomju varas pārstāvji. Boriss nezina, par ko, bet, visticamāk, par to, ka viņš dienēja cariskajā armijā. Vairāk Borisam Lobkovam nebija lemts tikties ar savu tēvu. 1954. gadā viņu pilnībā reabilitēja un atcēla visas apsūdzības pret viņu. Tomēr ar tautas ienaidnieka dēla zīmogu Borisam Lobkovam vēl ilgi vajadzēja sadzīvot.

Bērni palika bez vecākiem, taču vecākā māsa neatdeva mazākos bērnunamā. Radi baidījās palīdzēt tautas ienaidnieka bērniem, un tā viņi uzauga trijatā. Boriss mācījās vakarskolā un strādāja. Darbā viņš apsaldēja kājas, un viņu nosūtīja ārstēties uz Eipatoriju. Tur viņš pirmo reizi ieraudzīja jūru un tik ļoti iemīlēja jūras stihiju, ka turpat arī nolēma: lai kas notiktu, dzīvošu un strādāšu pie jūras! Tas arī noteica profesijas izvēli. Kad Boriss pabeidza skolu, jau pieaugušie bērni pārdeva vecāku māju un māsas aizbrauca uz Ļeņingradu, kur viena iestājās kalnu institūtā, bet otra – medicīnas, savukārt Boriss devās uz Odesu, lai studētu ūdens transporta inženieru institūta ūdens transporta un šelfa būvju fakultātē. Ieguvis inženiera hidrotehniķa diplomu, Boriss Lobkovs pēc nosūtījuma devās uz Tālajiem Austrumiem. Tur, vilciena vagonā, kurā Boriss desmit dienas brauca uz savu darba vietu, viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Annu. Viņi kopā ir jau 61 gadu!

No Tālajiem Austrumiem uz Baltiju

Gandrīz divus gadus Boriss nostrādāja trestā Daļmorstroj, bet pēc tam viņu uzaicināja strādāt Nahodkas ostas Tehniskajā nodaļā. Kopš tā laika viņš sāka nodarboties ar hidrotehnisko un citu ostas būvju tehnisko ekspluatāciju. 1966. gadā Lobkovu pārcēla uz Liepājas ostu. Bet, kad ostu slēdza un nodeva armijai, inženieri hidrotehniķi uzaicināja strādāt Ventspils jūras tirdzniecības ostas (tā to toreiz dēvēja) Tehniskās nodaļas vecākā inženiera amatā. Vēlāk Boriss Lobkovs sāka vadīt ostas tehnisko dienestu, un viņam bija jāuzņemas turpmākās rūpes par pietiekami lielu saimniecību. Veterāns ar lepnumu atceras, ka tajos gados Ventspils osta vairākkārt bijusi pirmajā vietā ostu sacensībās visā Padomju Savienībā!

Tolaik Ventspils jūras tirdzniecības ostai bija ļoti liela saimniecība – līdztekus jau ierastajiem kravu rajoniem tajā ietilpa arī ostas flote, remontu un celtniecības iecirknis, dzīvokļu komunālā saimniecība, centrālā mehāniskā darbnīca, autobāze, atpūtas bāze un bērnu vasaras nometne. Ostas bilancē bija arī ārpuspilsētas civilās aizsardzības štābi, kuros notika izbraukuma mācības, kas parasti noslēdzās ar dalībnieku kopīgu atpūtu. Ventspils ostas visās apakšstruktūrās strādāja 2,5 tūkstoši cilvēku! «Vadot Tehnisko nodaļu, manā rīcībā bija diezgan liela nauda, kas tika piešķirta no dažādiem finansējuma avotiem visas šīs saimniecības uzturēšanai – 4–4,5 miljoni rubļu gadā,» atmiņās kavējas Boriss Lobkovs.

Tehniskā dienesta priekšnieka galvenā rūpe bija ostas iekārtu būvniecība un rekonstrukcija. Nereti tas prasīja ne tikai zināšanas, bet arī attapību un labu humora izjūtu. «Naudu kapitālieguldījumiem mums piešķīra tikai piestātņu hidrotehniskajai daļai. Pārējās vajadzības – inženiertīkli, teritoriju izveide, noliktavu saimniecība, zemceltņu dzelzceļi, elektrokabeļi – tika finansētas uz kapitālā remonta rēķina,» atceras Lobkovs.

(Nobeigums sekos)

Inženieris hidrotehniķis – tas ir uz visu mūžu! Boriss Lobkovs arī šodien ir lietas kursā par visiem notikumiem hidrobūvju tehniskajā ekspluatācijā un atjaunošanā Ventspils brīvostā.

Trešā naftas muliņa celtniecība…

…un 34. piestātnes pie Ziemeļu mola saknēm būvniecība 1974. gadā. Visus šos, kā arī citus tā laika darbus uzraudzīja Ventspils jūras tirdzniecības ostas Tehniskās nodaļas vadītājs Boriss Lobkovs.