Līdz Jūras svētkiem atjaunos pieminekli

Pieminekļa iniciators – ostas kapteinis

Pie piemiņas akmens, kas uzstādīts Ventas krastā, pieminot bojāgājušos jūrniekus un zvejniekus, katru gadu parasti iesākas Jūras svētki. Šogad svētki tiks atklāti atjaunotā vietā. Restaurācijas darbu kopējās izmaksas – 12 402 eiro. Darbus veic SIA Tikem, informē Komunālā pārvalde.

Ventspils muzejā glabājas vēstures liecības par piemiņas vietas izveidi, godinot bojāgājušos jūrniekus un zvejniekus. Piemineklis jūrniekiem un zvejniekiem, kuru kaps – jūras dzelme, Ventmalā pie Zvejas ostas tika atklāts 1938. gada 23. oktobrī. Tas tiek uzskatīts par visvecāko Ventspils pieminekli. Piemineklis tika uzcelts par iedzīvotāju savāktajiem ziedojumiem. Piemiņas vietas izveides iniciators un daļēji idejas autors bija toreizējais Ventspils ostas kapteinis Vilis Ābelnieks, bet to veidoja Ventspils ostas darbinieki. Vēsturniece Ingrīda Štrumfa savā Ventspils grāmatā min faktu, ka kapteiņa dēls Vilis Ābelnieks (1888–1941/1942?) 1913. gadā pabeidza Ventspils jūrskolu, no 1926. līdz 1934. gadam bija kapteiņa vietnieks, bet no 1934. gada – Ventspils ostas kapteinis. Ābelnieks kļuva par padomju laiku represiju upuri. Joprojām nav precīzi noteikts, kurā gadā aprāvās viņa dzīve.

Akmeni atrod Ventā

Piemiņas vieta atrodas Ostas ielas rietumu daļā. Ansamblis ir izveidots apļveida kompozīcijā ar vienu galveno pieeju piemiņas rituālu veikšanai. Pieeja izveidota no kaltiem bruģakmeņiem. Starpas starp bruģakmeņiem ir aizpildītas ar smiltīm. Piemiņas vietas centrā atrodas liels 3-metrīgs dižakmens ar iebūvētu pulētu granīta plāksni, kurā iegravēts teksts: Jūrniekiem un zvejniekiem, kuru kaps – jūras dzelme. Virs plāksnes izveidots neliels kalts dzelzs krusts. Pie ieejas slīpi izvietota pulēta granīta plāksne ar gravētu ozolzaru vainagu. Plāksnes abās pusēs atrodas metālā lieti enkuri, kas savienoti ar ķēdi. Tās motīvs turpinās piemiņas vietas akmens norobežojumā pa perimetru.

Vēsturiskie fakti liecina par to, ka piemiņas vietas zvejniekiem un jūrniekiem, kuru kaps ir jūras dzelme, izveides ideja dzimusi 1937. gadā, kad Jūrniecības departaments piešķīra Ventspils ostas valdei finanšu līdzekļus Ventas gultnes attīrīšanai no lielajiem akmeņiem. Tomēr piemineklim piemērots akmens tika atrasts tikai pēc gada, Ventas gultnē pie viensētas šķūņa Lečos. Divus metrus lielais un 20 tonnas smagais dižakmens tika atrasts pie Cīruļu mājām un nodēvēts tām par godu. No ūdens akmeni izcēla, izmantojot speciālu 15-tonnīgu pacēlāju, ar ūdenslīdēja Dansberga līdzdalību. Akmeni nogādāja ostā, Ventas labajā krastā. Katru vakaru ostas darbinieki, pabeiguši savu darbu, brīvprā­tīgi piedalījās pieminekļa izveidē. Izveidojuši pieminekļa pamatu, strādnieki nogādāja akmeni kreisajā krastā. Vieta tā uzstādīšanai nav izvēlēta nejauši – pie pēdējā līkuma, ko met upe pirms ietekas jūrā. Kad kuģi iziet no ostas, tieši šeit tie arī veic pēdējo pagriezienu pirms iziešanas jūrā. 1938. gada 26. septembrī pieņemts projekts piemineklim bojā gājušajiem jūrniekiem. To pieņem nacionālās celtniecības komisija, liecina Ventspils muzeja informācija.

Atjauno vizuāli un tehniski

Pagājušajā gadā Jūras svētkos tika konstatēts, ka piemineklis ir stipri novecojis, vietām bojāts, uz ko pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs norādīja, ka pienācis laiks pieminekli remontēt. Darbu organizāciju tika uzdots veikt Ventspils pilsētas pašvaldības iestādei Komunālā pārvalde, kas uzaicināja ekspertu pieminekļu restaurācijas jautājumos, lai iegūtu tā slēdzienu. Rīgas pieminekļu aģentūras galvenais restaurācijas speciālists Ivo Graudums, kurš piedalījās Brīvības pieminekļa restaurācijā Rīgā, apsekoja piemiņas akmeni Ventspilī un sagatavoja savu slēdzienu par nepieciešamajiem restaurācijas darbiem. 2017. gada augustā tika izstrādāta pieminekļa restaurācijas programmu, kurā izvirzīts pamatuzdevums: atjaunot pieminekļa vizuālo un tehnisko stāvokli, novērst turpmāku pieminekļa bojājumu veidošanos. Projekts paredz visas piemiņas ­vietas restaurāciju, pašu akmeni, ­piemiņas plāksni, betona pamatus ieskaitot, un piemiņas laukuma teri­torijas labiekārtošanu.

Apsekojot pieminekli, speciālists secināja, ka objekts ir pakļauts vairāku ārējo faktoru iedarbībai – gadalaiku un diennakts gaisa tem­peratūras un mitruma svārstībām, apkārtējās vides piesārņojumam, kā arī bioloģisko organismu attīstībai (sakņu sistēmas utt.). Šie klimatiskie un aeoroķīmiskie apstakļi ir nelabvēlīgi akmenim un veicina tā koroziju. Tomēr, ņemot vērā izmantotā materiāla īpatnības, apjomīga bojājumu progresēšana nav gaidāma, slēdzienā norāda Graudums.

Pieminekļa restaurācijas laikā tiks veikta:

- vispārējā un specializētā akmens granīta virsmas attīrīšana;

- bojāto šuvju maiņa;

- zaudētu un bojātu akmens daļu aizdarīšana un protezēšana;

- atsevišķu celtniecības elementu nostiprināšana un deformācijas izlabošana;

- akmens virsmas apstrāde ar hidrofobu aizsargkārtu;

- metāla daļu konservācija.

Ziedojumi bojāgājušo ģimenēm

Ar piemiņas, godinot jūrniekus un zvejniekus, kuru kaps ir jūras dzelme, tēmu saistīts vēl viens vēsturisks fakts, kuram ir lietisks pierādījums starp Piejūras brīvdabas muzeja eksponātiem.

1937. gada jūlijā laikraksts Ventas Balss publicēja nelielu rakstiņu par to, ka Ventspils zvejnieki izcēluši mīnu Sāmsalas tuvumā pie Cereles bākas. Ar Ventspils motorlaivu Auseklis zvejā bija devušies zvejnieki G. Putniņš, K. Dāvis un J. Brūveris. Pēkšņi viņi sajutuši, ka vads it kā kļuvis pārāk smags un nav paceļams augšā no deviņas asis dziļā jūras dibena. Izrādījās, ka aiz vada aizķerta mīna. Laimīgas sagadīšanās dēļ ap mīnu bija apmetusies vada resnākā virve un zvejniekiem pēc ilgākām pūlēm negaidīto lomu izdevies no jūras dibena izvilkt. Zvejnieki mīnu atveduši uz Ventspili un paziņojuši par to ostas priekšniekam. Mīna ir vācu tipa, un ūdenī tā gulējusi kopš Pirmā pasaules kara laikiem.

Mīna nonāca Ventspils ostas valdes rīcībā. To atbrīvoja no iekšējām sastāvdaļām un izgatavoja no tā ziedojumu vākšanas urnu. To uzstādīja pie bijušās Ventspils ostas valdes ēkas (līdz mūsdienām nav saglabājusies) un izmantoja ziedojumu vākšanai bojāgājušo jūrnieku un zvejnieku ģimenēm – bērnu izglītībai un citām vajadzībām. Oficiāli ar ziedojumu vākšanu nodarbojās Latvijas glābšanas uz ūdeņiem biedrības Ventspils nodaļa. Biedrība darbojās pēc brīvprātības principa. Ziedojumu urnu rotāja biedrības emblēma – glābšanas riņķis, divi enkuri un sarkans krusts pa vidu.

Ventspilī šī biedrība atradās līdzās Ostas darbnīcām (glābšanas stacijas ēka saglabājusies joprojām). Līdzās stacijai atradās koka šķūnis glābšanas laivu uzglabāšanai, kas līdz mūsdienām nav saglabājies.

Muzeja senākais eksponāts

Izgatavota no mīnas, urna ziedojumu vākšanai bojāgājušo jūrnieku un zvejnieku ģimenēm nokalpoja līdz 1954. gadam, bet pēc tam kļuva par eksponātu un to pārveda uz tikko izveidoto Piejūras brīvdabas muzeju, pastāstīja muzeja krājumu glabātāja Baiba Korše. Līdz mūsdienām nav saglabājušās ziņas par to, cik līdzekļu ziedots un cik ģimenēm tikusi sniegta palīdzība. Šī mīna (urna) joprojām atrodas Piejūras brīvdabas muzeja ēkā – kā viens no pirmajiem muzeja eksponātiem. Muzeja darbinieki cer atjaunot uz tās Latvijas glābšanas uz ūdeņiem biedrības emblēmu, no kuras palicis pāri tikai sarkanais krusts. Šo emblēmu ir grūti atjaunot tādēļ, ka muzeja rīcībā nav neviena tās krāsu attēla. Ventspilnieki uzrunājuši Rīgas kolēģus, lūdzot viņu palīdzību, informē Korše.

Piemineklis jūrniekiem un zvejniekiem, kuru kaps – jūras dzelme. Aizmugurē – Ventspils ostas valdes ēka, kas nav saglabājusies līdz mūsdienām, bet no labās puses var pamanīt urnu ziedojumu vākšanai (foto tapis 30. gadu beigās, 40. gadu sākumā).

Piemineklis jūrniekiem un zvejniekiem, pagājušā gadsimta vidus.

Šobrīd notiek Ventspils vecākā pieminekļa restaurēšanas darbi.

No mīnas pagatavotā urna ziedojumu vākšanai bojāgājušo jūrnieku un zvejnieku ģimenēm – viens no muzeja senākajiem eksponātiem.