Interese par jūrniecību radusies nejauši

Interesi par jūrniecību, kas ir viņa pamatizglītība un ar kuru viņa ģimene iepriekš nav bijusi saistīta, rosinājis kāds nejaušs bērnības brauciens uz Salacgrīvu kopā ar tēvu. Sarunā Guntis stāsta ne tikai par savu darba ikdienu, bet arī par hobijiem, tostarp viens no tiem – kuģu modeļu veidošana – aizsācies jau skolas gados. Viņa sapnis ir ceļot pa pasauli.

Brīvostas pārvaldes vietnieka amatā strādājat kopš 2006. gada. Aptuveni 12 gadu nostrādāts, kāds ir bijis šis laiks?

- Ļoti interesants. Ja atskatāmies pagātnē, mana pamatizglītība ir jūrniecības nozarē, esmu desmit gadu strādājis Latvijas kuģniecībā par matrozi un kapteiņa palīgu. Tad pārgāju strādāt krastā, turklāt nedaudz īpatnējākā nozarē, bet tomēr saistītā ar jūru, – biju Valsts Baltijas jūras aizsardzības inspekcijas un reģionālās Vides aizsardzības komitejas inspektors. Tur strādāju no 1986. gada līdz 2006. gadam, tātad 20 gadu. Šo gadu laikā kļuvu par Jūras vides pārvaldes direktoru, proti, nevis strādāju šajā nozarē, bet jau to vadīju. Tad es veicu pagriezienu un atkal vairāk tuvojos jūrniecības nozarei. Varētu pat teikt, ka zināmā mērā atgriezos, bet tikai krastā. Tāpēc vides aizsardzība joprojām arī šeit ir mans zirdziņš, un man ir prieks, ka mēs Ventspils ostā risinām smaku jautājumu, jo tā ir viena no pēdējām lielajām problemātiskajām vides lietām, kas ļoti satrauc Ventspils iedzīvotājus. Kad pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados gāju jūrā un bieži ienācām Ventspils ostā, mēs jokojām, ka pilsēta izskatījās kā trešajā dienā pēc kara. Pussagruvušas ēkas gar krastmalu, turklāt krastmalas kā tādas vispār nebija. Kā Ventspils pārvērtusies tagad, tas ir vienkārši neiedomājami! Ja toreiz man kāds teiktu, ka Ventspils var kļūt par tūrisma centru, es tam vienkārši neticētu.

Par kādām vēl jomām, izņemot vides aizsardzību, esat atbildīgs?

- Vēl ir nekustamo īpašumu apsaimniekošana. Un arī Starptautiskā kuģu un ostu aizsardzības kodeksa ieviešana. Tas saistīts ar ostas drošību un dažādiem pasākumiem, lai nepieļautu nepatīkamus, paldies Dievam, Latvijai pagaidām garāmejošus incidentus.

Pastāstiet, kā paiet jūsu ikdiena Ventspils brīvostas pārvaldē?

- Skriešus, jo darba ir daudz. Teritorija ir liela, rūpniecisko ēku ar katru gadu kļūst arvien vairāk. Ar kolēģu darbu ir panākts, ka darba vietu Ventspilī veidojas arvien vairāk un zināmu, kaut nelielu, kravu apjoma pieaugumu arī tās dod. Protams, tas neaizstās naftas produktu un akmeņogļu kravu kritumu, bet tomēr pa mazai pilītei pieaugums rodas.

Noteikti dodaties arī pieredzes apmaiņā uz citām valstīm.

- Manus braucienus var iedalīt divās kategorijās. Vieni ir tie, kas saistīti ar vides aizsardzības jautājumiem. Piemēram, nesen bijām Tallinā, saistībā ar to, ka Ventspils osta ir pirmā Latvijā, kas ievieš smaku minimizēšanu, respektīvi, ir jābūt gaistošo organisko savienojumu emisijas kontroles iekārtām. Tāpēc bijām Tallinā, kur paskatījāmies, kā tur šīs lietas strādā. Neliela daļa ārzemju braucienu ir saistīti ar mārketingu. Piemēram, ja pārvaldnieks vai mārketinga vadītājs ir aizņemti, reizēm aizvietoju viņus šajā jomā, prezentējot pārvaldi. Uzskatu, ka vadītājiem jāpārzina visas lietas. Protams, primāri tie ir savi jautājumi, bet kopumā jāpārzina viss.

Jau kopš darba gaitu uzsākšanas esat bijis saistīts ar jūru. Vai tas nāca no ģimenes?

- Nē. Es bērnībā nejauši aizbraucu tēvam līdzi uz Salacgrīvu, zvejnieki mani paņēma līdzi laivā. Tas bija kaut kas pa vidu starp motorlaivu un kuģi. Tas mani ļoti iespaidoja, un es sāku domāt par šo jomu. Manā ģimenē neviens nav bijis jūrnieks, esam zemnieki, tepat Pierīgā ir dzimtas mājas. Esmu savā laikā domājis, no kurienes man tas, tāpēc arī tik ātri varu atbildēt uz šo jautājumu.

No kuras Pierīgas daļas nākat?

- No Ādažu, Carnikavas puses. Esmu pētījis savus radurakstus līdz 1700. gadam, un ļoti interesanti, ka mana tagadējā māja ir aptuveni puskilometru no vietas, no kurienes nāk mani senči. Loks ir noslēdzies. Tas bija negaidīti, ka mana ģimene pēc 300 gadiem turpat ir atnākusi atpakaļ.

Kā jūs nonācāt Ventspils brīvostā?

- Ventspils ir jūras pilsēta, un šeit bija arī viena no Jūras vides pārvaldes nodaļām. Bieži šurp braucu, un, kad parādījās iespēja te strādāt, es nešaubījos ne mirkli.

Kā jums patīk dzīve Ventspilī?

- Ja jūs man pajautātu, kad es pēdējoreiz Rīgā esmu bijis, man pat būtu grūti atcerēties. Braucot cauri Rīgai, jūtu, ka man galvaspilsēta patīk arvien mazāk, jo es sāku redzēt to, ko pirms tam neievēroju. Esmu pieradis pie Ventspils tīrības un kārtības. Šī ir pilsēta ģimenēm ar bērniem. Iespējas, ko Ventspils dod bērniem, ir tiešām plašas. Manam jaunākajam, kad viņš no rīta pamostas, paiet kāds brīdis, kamēr viņš saprot, uz kurieni grib doties. Un tad vēl desmit reižu paspēj pārdomāt. (Smejas.) Man Ventspils patīk.

Ir kas tāds, kā pietrūkst no Rīgas dzīves?

- Man laikam vairs nav tie gadi, kad gribas izklaidēties, staigāt pa krodziņiem. Vairāk tuvas tādas ģimeniskas vērtības, lai nav trokšņa un mudžināšanās. Esmu ļoti apmierināts. Esmu šeit vai Carnikavā, uz Rīgu nevelk.

Kā jums patīk atpūsties?

- Ņemot vērā, ka ģimene man ne vienmēr var šeit pievienoties, darba dienu vakaros mēdzu būt viens pats. Atpūtas veidu izvēlos, ņemot vērā laika apstākļus. Piemēram šodien (sarunājamies vienā no karstajām dienām šopavasar – aut.) braukšu ar riteni. Ziemā mēdzu aiziet paslēpot. Vēl viens no maniem hobijiem ir kuģu modelēšana.

Kā tas sākās?

- Kad es vēl biju pionieris. Rīgas pilī, kas tagad ir Valsts prezidenta rezidence, tolaik bija Rīgas pionieru un skolēnu pils, un tur es iesāku ar kuģu modelēšanu nodarboties. Pēc tam gan bija milzīgs pārtraukums, bet tad atkal tas atgriezās. Man ļoti patīk. Es nezinu, kas tur tāds ir. Iespējams, tas ir tādēļ, ka vīrieši zināmā mērā ir kā lieli bērni. (Smejas.) Turklāt, ņemot vērā, ka neviens ar nūju mugurpusē nestāv un nedzen, tas nomierina nervus, atslābina, paķibināšanās arī nedaudz iztīra smadzenes no satrauktām domām.

Tie ir īpaši veidoti konstruktori?

- Jā. Padomju laikā bija jātaisa praktiski no nulles, no sērkociņiem, kartona un koka klucīšiem. Citi veidoja tādus šedevrus! Ja nezini tehnoloģiju, pat nesaproti, kā to var dabūt gatavu. Smalkās lietas veidoja no sērkociņiem, jo padomju laikā jau nekā daudz nebija. Tā laika modeļi gan man vairs nav saglabājušies. Tagad modeļi top no konstruktoriem.

Ir jau izveidojusies kāda kolekcija?

- Jā, nu jau ir pilna māja, vairs nezinu, kur likt. (Smejas.) Vienreiz skaitīju, šķiet, šobrīd to ir ap 12. Pēdējais, ko uztaisīju, bija japāņu bruņukuģis Mikasa, kas 1904. gadā piedalījās Cusimas kaujā, bija admirāļa Togo flagmaņa kuģis. Pārsvarā veidoju burukuģus, izņēmums ir tikko minētais bruņukuģis un viens velkonis. Tas gan ir neliels, bet Mikasa ir diezgan nopietna izmēra. To sāku pa­gājušajā rudenī u­n nesen uz mājām aizvedu. Lēnā garā veidoju. Bet ātri nemaz nesanāk, jo detaļas ir tik sīkas, ir jākrāso, tad jālīmē, citā vietā otrādi – vispirms jālīmē, tad jākrāso. Burukuģiem sarežģītākais ir ne tik daudz kuģa korpusu izveidot, kā pēc tam takelāžu sapīt.

Bet vispār no darba brīvajā laikā darāmā ir daudz, jo ir māja, dārzs. Sieva neļauj tikai ķibināties. (Smejas.)

Lasāt arī grāmatas?

- Jā, protams. Uzreiz jāsaka, man ir liels prieks, ka šo vēlmi lasīt grāmatas ir izdevies nodot arī saviem puikām. Vecākais ir ļoti daudz lasījis. Mazākais, kuram tagad ir 15 gadu, salīdzinot ar vienaudžiem, arī daudz lasa.

Ko, jūsuprāt, cilvēks gūst no lasīšanas?

- Tā veido valodu. Ja lasi grāmatas, nevis to, kas atrodams internetā, veidojas valoda un arī apzinies cilvēciskās vērtības. Populārzinātniskā literatūra ir zināšanas dodoša, bet romāni var nedaudz iespaidot dzīves uzskatus.

Kāda žanra grāmatas pats lasāt?

- Neskatoties uz to, ko tikko teicu, turklāt savus dzīves uzskatus diez vai vairs iespaidošu, man patīk populārzinātniskā literatūra. Pēdējo lasu Jevgeņija Panasenkova grāmatu 1812. gada kara pirmā zinātniskā vēsture. Tas ir ļoti interesants skatījums uz 1812. gada karu, pētījums par to, kāpēc tas vispār notika. Tādas grāmatas pašlaik mani interesē, jo visi Balzaki, Dreizeri un tamlīdzīgi, – tā jau bija jaunība, kad tos lasīju. Tajā laikā, protams, šādas grāmatas, kā minētais Panasenkova darbs, nebija. Jaunākajam dēlam iedevu Aleksandra Grīna Dvēseļu puteni, bet viņš nez kāpēc tā arī nav to izlasījis. (Smejas.) Atceros, ka pats to jaunībā izrāvu pusotrā dienā. Kā piesēdos un iesāku, tā nakti negulēju. Laikam tas bija cits laiks.

Labprāt arī ceļojat.

- Jā, ceļoju kopā ar ģimeni. Katru gadu kaut kur aizbraucam. Pagājušajā gadā bijām Šveicē. Nekad nebiju tur bijis, tāpēc ļoti priecājos, ka ceļojums izdevās. Patīk arī Turcija. Tur parasti gan braucam divatā, bez puikām, jo viņiem jāmācās, bet vasarā, kad brīvlaiks, Turcijā ir karsts.

Kas jūs visvairāk interesē, apskatot jaunas vietas?

- Ja uz Turciju braucu, tad vienkārši gribu būt pie jūras, ne par ko nedomāt, pilnībā attīrīties. Arī māja man ir netālu no jūras, vasarā bieži uz jūru braucam. Pēc dienas jūras krastā esi uzlādējies, šķiet, ka domas attīrās. Citos ceļojumos gribu daudz redzēt. Viens no maniem hobijiem ir vēsture, tāpēc man patīk apmeklēt vietas, par kurām esmu dzirdējis un lasījis. Interesantākais ceļojums līdz šim ir bijis uz Krētu Grieķijā. Tik interesanti būt Knosas pilī un Atēnu Akropolē, kur vari ar rokām pieskarties vēstures elpai – marmoram, kurš uzstādīts vairāk nekā 2000 gadu senā pagātnē. Ceļot ir bauda. Šajā ziņā nedaudz gaidu pensiju, jo mans sapnis ir, ka es no rīta pamodīšos un varēšu vienkārši izlemt kaut kur doties. Nākamajā rītā – piecelties un atkal doties kur citur