Zīlnieku trīs paaudzes uz velkoņiem

Sava tēva Dzintara un onkuļa Gunāra Zīlnieka arodu turpina Vilis un Juris, strādājot uz velkoņiem. Bet visjaunākais dinastijas pārstāvis – Dmitrijs – apgūst profesiju un arī sapņo par darbu Ventspils ostā.

(Nobeigums. Sākums 17. aprīlī)

«Ostā notikusi nelaime!»

Gunāra Zīlnieka meitām patika doties pie tēva uz darbu. Kad viņam bija kāds brīvs brītiņš, viņš zvanīja meitām: skrieniet! – un viņas skrēja uz piestātni, bet pēc tam ar trīcošu sirdi stāvēja pie stūres rata līdzās savam tēvam kapteinim, kurš ļāva viņām vadīt velkoni. Kad velkonis gāja garām robežsardzes postenim, tēvs lika meitām pietupties, lai robežsargi nepamanītu, atceras Ilga. Vēlāk arī Ilgas māsas dēls gāja pie vectēva uz velkoņa. Ja Gunārs būtu nodzīvojis ilgāk, visticamāk, mazdēls arī būtu kļuvis par jūrnieku, pārliecināta Ilga. Puisis ļoti pārdzīvoja mīļā vectēva aiziešanu, šis notikums viņu kā ar nazi nogrieza no jūras, viņš kļuva par būvnieku un strādā par projektētāju Ventspilī.

Ilgai ļoti labi saglabājusies atmiņā arī tā diena, kad ostā uzsprāga tankkuģis Ludvigs Svoboda. Tiesa, viņa toreiz jau dzīvoja Rīgā. Piezvanīja uz mājām, un mamma satraukti pavēstīja: «Ostā notikusi nelaime!» Ilga zināja, ka tēvs todien strādā, tādēļ pirmais, ko viņa pavaicāja, bija: «Kas ar tēti?» «Ar tēti viss kārtībā. Bet pie mums uzsprādzis tankkuģis,» atbildēja mamma. Vēlāk Ilga uzzināja, ka velkonis Neptūns, kuru vadīja viņas tētis, pirmais bija pienācis pie liesmu apņemtā tankkuģa un sācis to dzēst, pirms ieradās velkonis Marss ar daudz jaudīgāku ugunsdzēšanas sistēmu. Tādu lēmumu – steigties palīgā cietušajam kuģim – velkoņa komanda ar kapteini galvgalī pieņēma pirmajās sekundēs pēc nograndušā sprādziena un redzamajiem milzīgajiem melnajiem dūmu mutuļiem, kas parādījās virs ostas akvatorijas. Lai arī situācija bija ļoti bīstama, Neptūns nesāka gaidīt dispečera izsaukumu, lai gan formāli tas bija pārkāpums.

Dzintars no Dzintaru ielas uz kuģa Dzintars

Dzintars Zīlnieks, tāpat kā viņa vecākais brālis Gunārs, visu savu mūžu veltīja ostas flotei. 1958. gadā viņš kopā ar visiem Zīlniekiem atgriezās Ventspilī un uzreiz sāka strādāt ostā. Ar viņa vārdu saistītas interesantas sakritības: Dzintars ar savu ģimeni dzīvoja Dzintaru ielā, un pēdējā kuģa, uz kura viņš strādāja ostā, nosaukums bija Dzintars. Pateicoties kopējam darbam, Gunārs un Dzintars savā starpā bija ciešāk saistīti nekā pārējie brāļi, atceras Ilga Zīlniece. Gunāra jaunākais brālis arī bija kapteinis uz ostas flotes kuģiem. No visiem brāļiem viņš nodzīvoja visgarāko mūžu – līdz 80 gadiem. Kad vairs nespēja vadīt velkoni, vēl vairākus gadus strādāja par dispečeru ostā.

Profesija, kas saistīta ar darbu ostā un flotē, mantojumā pārgāja Dzintara dēliem – Vilim un Jurim, kas pārstāv Zīlnieku otro paaudzi un joprojām strādā Ventspils ostā. Vairākus gadus Gunārs, Dzintars un Vilis strādāja ostā vienā laikā. Reiz, kad bija algas diena, Gunārs atnāca mājās un pastāstīja, ka grāmatvede bijusi neapmierināta. Trīs Zīlniekiem vajadzējis izmaksāt algu, un viņa apjukusi, kurš ir kurš. Pēc tam pamājusi ar roku un sacījusi: «Gunār, ņem visu naudu, un mājās paši sadaliet, kā jums vajag.»

Dzintara dēliem, tāpat kā Gunāra meitām, patika nākt pie tēva uz darbu. «Viņš ļāva man vadīt velkoni. Es kopš bērnības biju labi apguvis kuģa uzbūvi, līdz ar to jūrskolā man šajā ziņā bija viegli mācīties,» atceras velkoņa Ventspils kapteinis Vilis Zīlnieks. Viņš divas reizes pabeidza jūrskolu – kā stūrmanis un kā mehāniķis. Padomju laikā vairākus gadus bija kapteinis uz pētnieciskā kuģa Arktika Ziemeļu Ledus okeānā, austrumu Arktikā – pētīja dziļumus un ierīkoja kuģošanas ceļus.

Admirāļa Spādes drauga mazdēls

Kad Latvija atguva neatkarību, Vilis atgriezās dzimtenē, kādu laiku gāja jūrā kā zvejnieks, pat pastrādāja par kuģu mehāniķi Dānijā. Taču galu galā atgriezās Ventspilī un kopš 1996. gada turpina sava tēva un onkuļa nodarbošanos, strādājot ostas flotē. Vilis kalpo flotē teju pusgadsimtu. Viņa dzīvē tāpat bijušas interesantas vēsturiskās sakritības.

1996. gadā bijusī Ventspils kompānija Ostas flote nopirka jaunu velkoni, kuru nosauca par Teodoru Spādi par godu slavenajam latviešu admirālim, kurš turklāt dzimis Ventspilī. Velkoni pieņēma un par kapteini uz tā bija Vilis Zīlnieks – Teodora Spādes drauga un sava vārdabrāļa Viļa Zīlnieka mazdēls. 2009. gadā Teodoru Spādi pārdeva Krievijai un Vilis sāka vadīt velkoni Ventspils, uz kura strādā joprojām.

Lai arī kuģu ostā kļuvis mazāk, Vilis apgalvo, ka darba velkonim pietiek. Turklāt Ventspils ir vienīgais velkonis, kas strādā bez ierobežojumiem un var jebkuros laika apstākļos doties jūrā. Pateicoties šai īpatnībai, velkonis Ventspils bieži piedalās glābšanas operācijās. Visskaļākā un grandiozākā bija uz sēkļa uzskrējušā sauskravas kuģa Golden Sky glābšana pie Ventspils krastiem.

Un tomēr velkoņu ikdiena pārsvarā saistīta ar kuģu ienākšanu ostā un iziešanu no tās. Vilis sāka strādāt ostas flotē, kad lielākie tankkuģi, kas ienāca Ventspilī, bija 60-tūkstošnieki. Agrāk kuģu ostā bija vairāk, bet tie bija mazi. Bet tagad ir tieši otrādi – ostā ienāk arvien smagāki kuģi, salīdzina kapteinis. «60-tūkstošnieka ienākšanu nevar pat salīdzināt ar simttūkstošnieka ienākšanu ostā,» dalās Vilis.

Gatavs vienmēr palīdzēt

Ostas infrastruktūra, kuģu aprīkojums arī nav salīdzināmi ar iepriekšējiem. Mūsdienu velkoņi ir daudz jaudīgāki un manevrēt spējīgāki nekā tie, uz kuriem strādāja tēvs un onkulis, saka Vilis. Velkoņu aprīkojums arī ir mainījies. Tādas šķietami svarīgas detaļas kā stūres rata uz velkoņiem vairs nav – vadīšana notiek ar džoistiku un datoru palīdzību. Jaunās tehnoloģijas pārliecinoši ienākušas ostas flotes darbā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ne katrs var strādāt šeit – kas nedraudzējas ar tehnoloģijām, tam ceļš uz ostas floti ir slēgts.

Darbam uz ostas kuģiem ir savas īpatnības, un tas atšķiras no darba uz lieliem kuģiem, kas dodas tālās jūrās. Tirdzniecības kuģa kapteinim ir jābūt labam stūrmanim un labam ekonomistam. Toties viss kuģa maršruts ir rūpīgi izplānots un viss ir kārtīgi pārdomāts – kad un kurā ostā kuģim ir jādodas. «Uz velkoņa neko nevar paredzēt iepriekš, jo situācija katrā nākamajā brīdī var strauji mainīties un tev ir jābūt vienmēr gatavam uzreiz reaģēt,» stāsta Ventspils kapteinis. Šī iemesla dēļ ne katrs kapteinis tālbraucējs spēj pārsēsties no liela kuģa uz velkoņa.

Velkoņa kapteinim ir labi jāzina kuģošanas īpatnības ostā. Piemēram, tas, ka šeit gar krastu iet dienvidu straume, arī Venta pievieno savu straumi, vēl arī vējš ievieš savas korekcijas. Šis viss kopā ņemtais ievērojami apgrūtina lielu kuģu ienākšanu pa jūras vārtiem un pieprasa būt maksimāli uzmanīgiem – ļoti svarīgi ir iziet precīzi pa kuģu ceļu, lai straume un vējš kuģi neparautu sānis. Sarežģītos laika apstākļos velkonis Ventspils vienmēr sagaida lielus kuģus aiz vārtiem un ir gatavs jebkurā brīdī atsteigties palīgā.

Tēva un vectēva profesija turpinās

Ventspils ostā, un arī uz velkoņa, strādā Viļa brālis Juris. Viņš ir vecākais mehāniķis uz velkoņa Sīriuss. Ostinieku Zīlnieku dinastiju iecerējis turpināt arī Jura dēls Dmitrijs. Viņš vēl pagaidām mācās Liepājas jūrskolā, taču ļoti vēlētos strādāt Ventspils ostas flotē – kā vectēvs, vectēva brālis, tēvs un onkulis. Zīlnieku vecākā paaudze atstājusi pēctečiem vērtīgu mantojumu – iemaņas un bagātīgu darba pieredzi, strādājot uz ostas flotes kuģiem.

Vilis bieži atceras to laiku, kad viņi trijatā – tēvs, onkulis un viņš – strādāja ostas flotē. «Galvenais, ko man iemācīja tēvs un onkulis, – ka jebkurā situācijā ir jāsaglabā miers, nevajag ļaut vaļu emocijām, lēmums jāpieņem ar vēsu prātu,» atceras Vilis. Viņš nekad nedzirdēja, ka tēvs vai onkulis Gunārs paaugstinātu uz kādu balsi, pat kritiskās situācijās tika saglabāts miers. Tāpat visus darba jautājumus risina arī velkoņa Ventspils kapteinis Vilis Zīlnieks.

Dzintars Zīlnieks.

Jaunākie vienmēr fotografējās tēvu formas cepurēs. Attēlā: brālēns un māsīca Lilija un Vilis.

2000. gadā kapteinis Vilis Zīlnieks (no labās) atdzina no Holandes uz Ventspili jaunu velkoni Ventspils un saņēma no ostas pārvaldnieka palīga Gunta Tīrmaņa dāvanu – barometru. Attēlā redzama arī velkoņa krustmāte vēsturniece Ingrīda Štrumfa.

Velkonis Teodors Spāde, kas nosaukts par godu Latvijas admirālim, ventspilniekam un pašreizējo Zīlnieku vectēva un vecvectēva draugam.