Kuģu būvniecība hercoga Jēkaba laikā

Jāklausa meistars un čakli jāstrādā

Ar Ketleru dinastijas hercogu Jēkabu (1642–1682) saistāms Ventspils ostas uzplaukums un izveidošanās par hercogistes nozīmīgāko ostu, tā savā Ventspils grāmatā (2017) raksta vēsturniece Ingrīda Štrumfa. Hercogs Jēkabs Ventspils ostu pārvaldīšanā saņēmis jau 1638. gadā, kad vēl bija troņmantnieks. Bet aptuveni gadu vēlāk viņš Ventspilī ierīkojis kuģu būvētavu.

Hercogs Jēkabs (1642–1682) Ventspils ostu pārvaldīšanā saņēma laikā,kad bija vēl troņmantnieks – 1638. gadā.

Vēsturnieks Arturs Eižens Zalsters izdevumā Ventspils muzeja raksti I (2011) publicētajā rakstā Hercoga Jēkaba Ventspilī būvētie kuģi norāda, ka darbi sākušies pēc Lieldienām un par to liecinot ieraksts uzmetumu lapā vēstulēm, kas sūtītas gadu vēlāk – 1640. gadā: «Ventspilij. Visiem kuģubūvētājiem jāklausa meistars un čakli jāturpina darbs. Nav jāgaida, ka Viņa firsta augstība, kā iepriekš, atlaidīs bez soda, īpaši negaidīt uzslavu. Ne vārda vairs par oglēm, it sevišķi, ja Grothūzens ierosinātu – nepieciešams padarīt.»

Kā norāda vēsturnieks, tas ir pirmais avots, kas apliecina hercoga Jēkaba Ventspils kuģu būvētavas darbinieku problēmas un viņu darbību Ventspilī. Tā paša gada decembrī hercogs Jēkabs Popes īpašniekam sūtītā vēstulē norādījis, ka teritorijā no Platenes upes līdz Sundacei, kas ir senvieta netālu no Usmas ezera, kuģu būvētāji cirtuši ozolus. Darbus uzraudzījis mežzinis un būvētāju meistars no Lībekas – Albrehts Petersens. Viņš bijis pirmais Ventspils kuģu būvētavas meistars, vēlākos gados viņa vietā nākuši meistari Tomass Ziverts un Kornēlijs Ziverts.

Ventas labajā vai kreisajā krastā?

Kuģu būvētava ierīkota Ventas kreisajā krastā starp pilsētu un Sarkanmuižu, tā grāmatā Ventspils osta 750 (2014) raksta Ēriks Hānbergs. Vēsturniece Štrumfa uzsver, ka pirms padziļinātākiem pētījumiem valdījis uzskats, ka hercoga Jēkaba kuģu būvētava atradās Ventas labajā krastā pie Packules lunkas, kur skaidri bijusi redzama saglabātā doka vieta. Turklāt tuvējie kapi nodēvēti par Doku kapiem. Vēlāk Zviedrijas kara arhīvā atrasts Ventspils plāns, attiecināms uz 17. gadsimta pašu sākumu, ar kuģu būvētavas vietu, kas bijusi atzīmēta upes kreisajā krastā. Vēl vēlāk, iepazīstot arī Sarkanmuižas un hercoga kuģu būvētavas inventarizācijas aktus no hercogistes perioda, rasta lielāka pārliecība, ka būvētava tiešām atradusies Ventas kreisajā pusē starp pilsētu un Sarkanmuižu. Pie Packules lunkas savukārt, visticamāk, bijis kuģu remonta doks un osta, kas, iespējams, bijusi paredzēta briesmu gadījumiem. Ziņas par tās izmantošanu šādiem nolūkiem rodamas vēl 19. gadsimtā.

Tapusi arī korvete Valzivs

Ventspils kuģu būvētavā tapuši flītas tipa kuģi – divu vai trīs mastu burinieki, ko 17. gadsimta sākumā konstruējuši holandieši, raksta vēsturniece Štrumfa. Šie kuģi no iepriekšējiem Hanzas kuģiem atšķīrušies ar lielāku ietilpību un ātrumu, un to tapšanai piesaistīti kuģu būvētāji arī no Holandes. Par meistariem aicināti holandieši, vācieši, zviedri un dāņi, taču galvenie darītāji, tostarp namdari un kalēji, bijuši latvieši.

Korvetes tipa burinieks, kāds bija arī Ventspilī būvētais kuģis Valzivs.

Vēstures pētnieks Zalsters, balstoties uz inventarizācijas aktiem, raksta, ka 1640. gadā Ventspilī pabeigts pirmais kuģis – galiote Sv. Jēkabs, kuras ietilpība bijusi ap simt tonnu. Pēc trim veiksmīgiem reisiem tā gājusi bojā kuģu avārijā. Savukārt 1642. gada pavasarī Ventspilī sākuši būvēt pirmo trīs mastu burinieku Kurzemes Kronētais Alnis, ko rotājis kokā griezts un izkrāsots alnis. Tas bijis aprīkots ar musketes tipa mazkalibra lielgabaliem. Vēlāk turpinājusies vienklāja trīsmastnieku būve – tapusi korvete Valzivs, kas Ventspils ostu atstājusi 1651. gadā. Tā ieskaitāma to kuģu sarakstā, kas pirmie palīdzējuši realizēt hercoga Jēkaba koloniālās ieceres. 1650. gadi hercoga flotei devuši ne vien lielās divklāju fregates, bet arī iespēju dibināt Kurzemes kolonijas Gambijā un Tobago. Valzivs devusies uz koloniju Gambijā. Turp sūtīta, piemēram, labība, milti, gaļa, lini un kaņepāji, degvīns, alus un citas preces, pretī saņemot ziloņkaulu, dzīvnieku ādu, palmu eļļu, kokosriekstus.

Senākos vēsturnieku darbos minēts, ka hercogistei piederējusi lielākā flote Baltijas jūrā – simt karakuģu un 65 tirdzniecības kuģi, taču jaunāko laiku vēsturnieki šos skaitļus gan apšauba. Piemēram, vēsturniece Mārīte Jakovļeva uzskata, ka ostas uzplaukuma periodos – hercogu Jēkaba un Frīdriha Kazimira laikos – vienlaikus varētu būt pastāvējusi flote ar 15–35 karakuģiem.

Ozolkoks iegādāts Klaipēdā

Kuģu būvētavā kopumā strādājuši vairāki desmiti, bet labākajos laikos, iespējams, ap simt meistaru, ierēdņu un amatnieku. Lai uzbūvētos kuģus aprīkotu, pilsētā vai tās tuvumā ierīkoti, piemēram, dzelzs un darvas cepļi, enkuru un naglu kaltuves, lielgabalu lietuves, buru austuves un virvju vērptuves. Tāpat hercogistē izveidotas manufaktūras dažādu preču ražošanai, tostarp stikla, auduma, pulvera, papīra un citu. Vēstures avoti vēsta, ka Ventspilī esot atradies arī, piemēram, dzelzs ceplis un koka virpotava, Sarkanmuižā – linaustuve, bet Ūdrandē – auklu un virvju darbnīca. Nav gan zināms, cik ilgu laiku un ar kādu ražīgumu tās darbojušās.

Tolaik gan materiālus kuģu būvēšanai neesot bijis viegli atrast. Klaipēdā iegādātas lielizmēra ozolkoka plankas jeb biezas koka plāksnes, bet mazāki kokmateriāli iegūti Ventspils un Kuldīgas apkārtnes mežos. Tostarp tie līdz kuģu būvētavai pludināti pa Ventu. Akmeņogles vestas no Lībekas, virvēm paredzētie kaņepāji – no Rīgas. Naglas taisītas no dzelzs, bet darva bijusi pašmāju ražojuma. Kā raksta vēsturniece Štrumfa, par dabas aizsardzību tolaik neviens pārāk daudz neesot domājis. Lai gan mežsargi jau tad aizrādījuši par meža izpostīšanu, ozolu meži šajā laika posmā jau gandrīz izzuduši.

Mākslinieciskā apdare – augstā līmenī

Ievērojot konkrētā laika tradīcijas, hercoga Jēkaba kuģu būvētavā augstā līmenī bijusi kuģu mākslinieciskā apdare. Kurzemes hercogu arhīvā saglabājušies rotājumu zīmējumi, jo Eiropā tika izstrādāti un iespiesti zīmējumu albumi ar rotājumu paraugiem. Kā raksta vēsturniece Štrumfa, uz Ventspili, visticamāk, no Holandes, ataicināts koktēlnieks Nikolass Sefrenss. Līdz šim saglabājies, piemēram, viņa veidotais Kuldīgas Svētās Katrīnas evaņģēliski luteriskās baznīcas altāris un kancele. Vēlāk koktēlniecībā, apgūstot amatu un pārmantojot tēva prasmi, darbojās arī viņa dēls – Nikolass Sefrenss jaunākais. Abi Sefrensi likuši pamatus Ventspils koktēlnieku skolai, turklāt Sefrenss jaunākais tiek uzskatīts par ievērojamāko baroka tēlnieku Latvijā. Koktēlnieku rosība nav apsīkusi arī pēc tam, kad kuģu būvētava savu darbību beidza.

Vēlāk mākslinieki veidojuši Kurzemes baznīcu interjerus. Jaunākais darinājis Ventspils pils baznīcas altāri un kanceli, kas gan daļēji gājuši postā. Saglabājusies altāra daļa, kas rekonstruēta, restaurēta un pašlaik eksponēta Ventspils Livonijas ordeņa pils kapelā, un kancele, kas atrodoties Dzirciema baznīcā. Kā norāda Štrumfa, lai arī koktēlnieku veidotie kuģu rotājumi līdz mūsdienām nav saglabājušies, par viņu meistarību var spriest pēc tā, kas saglabājies Kurzemes baznīcās. Koktēlnieku darbi apskatāmi arī Landzes un Ugāles dievnamos.

Aizvērta Ziemeļu kara laikā

Uzskatāms, ka pēdējais Ventspilī būvētais hercogu Ketleru kuģis ir 1714. gadā tapušais Neptunus. Dažus gadus vēlāk, ap 1717. gadu, līdz ar Ziemeļu karu, kuģu būvētava Ventspilī beigusi pastāvēt. Tātad, iespējams, nupat apritējuši 300 gadi, kopš tā aizvērta. 1768. gadā hercogs Ernsts Johans Bīrons Ventspilī kuģu būvētavu gribējis atjaunot, un 1769. gadā atkal atrodamas ziņas par kuģa būvēšanu Ventspilī. Daļa no bijušās kuģu būvētavas teritorijas pievienota Sarkanmuižas laukiem, bet daļā turpinājis pastāvēt ciematiņš, kurā pārsvarā dzīvoja dažādu profesiju amatnieki. Arī pēc tam, kad kuģu būvētava pārtrauca darbību, Ventspilī turpināja remontēt avarējušos kuģus. Latviešu namdaru apmetne izveidojās arī Ventas labajā krastā, iepretim vecajai kuģu būvētavai.

Zīmējums, kas saglabājies Kurzemes hercogu arhīvā un dod priekšstatu par savulaik Ventspilī būvētajiem kuģiem.

Raksta tapšanā izmantotie informācijas un attēlu avoti:

• Štrumfa I., Ventspils grāmata (2017);
• Hānbergs Ē., Ventspils osta 750 (2014);
• Zalsters A. E., Ventspils muzeja raksti I, Hercoga Jēkaba Ventspilī būvētie kuģi (2001);
• Juškevičs J., Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē (1931).