Vadīja Ventspils ostas būvniecību

Vēstule no Polijas

Ar iniciatīvu iemūžināt inženiera Mečislava Šistovska paveikto pie Ventspils pašvaldības vērsusies viņa radiniece Marija Hušča-Viniecka un viņas dēls Jedržejs Vinieckis. Vēstulē no Polijas, kas bija adresēta pilsētas domes priekšsēdētājam Aivaram Lembergam, bija teikts, ka Mečislavs Šistovskis dzīvojis un strādājis Ventspilī 19. un 20. gadsimta mijā (22.09.1893.–29.12.1906.), vadījis ostas būvdarbus, toskait projektējis molus. Vēstules autori ierosināja pašvaldībai iemūžināt pilsētvidē Šistovska padarīto, norādot, ka ir gatavi aktīvi iesaistīties sagatavošanas darbos.

Iniciatīvu atbalstīja Ventspils muzejs, nodēvējot Šistovski par pazīstamu personu pilsētas vēsturē. Kopš 1903. gada viņš vadīja būvdarbus Ventspils ostā. Ventspils brīvostas pārvaldnieks Imants Sarmulis savukārt balstās uz Ventspils ostas vecākā inženiera Nestora Bērziņa 1937. gadā izdoto grāmatu Pārskats par ūdensceļu izbūvi un uzturēšanu līdz 1937. gada 1. aprīlim. IV daļa. Ventspils osta. Grāmatā ir publicētas fotogrāfijas, zīmējumi, bet Šistovskis tajā pieminēts kā abu molu būvniecības projektētājs un vadītājs. Šistovska projektēto objektu nozīmi ir grūti pārvērtēt, jo Dienvidu mols pēc tā būvniecības pabeigšanas 1904. gadā kļuva par pirmo hidrotehnisko būvi, kas sāka efektīvi pildīt mola funkcijas un kļuva par pamatu pašreizējam Dienvidu molam, norāda Sarmulis.

Nolemj iemūžināt piemiņu

Līdz šim Ventspils muzeja rīcībā esošā informācija par Mečislavu Šistovski bija nepilnīga. Inženieris bija iesaistīts revolūcijas kustībā 1905. gadā un 1906. gadā tika uz laiku arestēts un atcelts no visiem amatiem. Tajā brīdī informācija par Šistovski pārtrūkst, un tikai 1936. gadā Ventas Balss uzraksta par to, ka Ventspili ar jahtu apciemojis viens no viņa dēliem, taču vairāk informācijas par pašu Šistovski publikācija nesniedz.

Tagad radusies iespēja aizpildīt šo trūkstošo informāciju par vienu no Ventspils ostas veidotājiem, uzskata muzejs, piedāvājot dažādus inženiera piemiņas iemūžināšanas variantus: izvietot informāciju par viņu uz piemiņas plāksnes pie Dienvidu mola; izvietot plašāku informāciju vienā no Ostas darbnīcu ēkām, ja tur būs paredzēta vieta ostas vēstures atainošanai; nosaukt Mečislava Šistovska vārdā kādu no jaunajiem velkoņiem, ja tādi tiks iegādāti Ventspils ostā. Tādi iemūžināšanas gadījumi Ventspils ostā jau ir bijuši: 20. gadsimta sākumā zemessmēlējs Ventspils ostā tika nosaukts inženiera Gustava Boles vārdā. Inženieris izstrādāja ostas padziļināšanas projektu. Savulaik bija iespēja iemūžināt arī Šistovska vārdu ostas velkoņa nosaukumā, tomēr lēmums tika pieņemts par labu tādiem nosaukumiem kā Teodors Spāde un Ventspils, atceras muzeja darbinieki.

Pilsētas attīstības komisija gada sākumā, izskatot jautājumu par inženiera Šistovska piemiņas iemūžināšanu, konceptuāli atbalstīja ideju par piemiņas vietas izveidi, izvietojot informāciju par Mečislavu Šistovski. Kā piemiņas vieta izskatīsies un kur atradīsies, – par to tiks lemts atsevišķi.

Mečislavs Šistovskis. Dzīves gadi

Šistovska tuvinieki atsūtījuši viņa dzīves aprakstu, kuru sagatavojis Lehs Kruļikovskis no Fiziskās kultūras un tūrisma augstskolas Pruškovā. Mečislava vārda pieminēšanu saistībā ar Latviju un Ventspili viņš atklāja, strādājot Latvijas Valsts arhīvā Rīgā. Pētnieka rokās nonāca Kurzemes ģenerālgubernatora vēstule Baltijas ģenerālgubernatoram. 1906. gada 28. martā datētajā vēstulē ir šāds fragments: «Pagājušā gada beigās, nemieru laikā Vindavā (tagad Ventspils), ar savu pret­valstisko rīcību īpaši izcēlās Vindavas ostas darbu priekšnieks, civilpadomnieks M. A. Šistovskis...»

Mečislavs Augusts Šistovskis dzimis 1852. gada 17. jūlijā Mihalovu muižā Baltkrievijā, poļu šļahtiču ģimenē, kristīts katoļticībā. Nākamais inženieris auga baltkrieviskā, lietuviskā un latviskā vidē. Vidusskolas izglītību viņš ieguva mājās, neapmeklējot mācību iestādi. 1869. gadā tika pierakstīts Politehniskajā sagatavošanas klasē Rīgā, un pēc gada sāka mācīties inženieru fakultātē. Rīgas politehnisko skolu viņš pabeidza ar izcilību 1874. gadā, iegūstot inženiera titulu.

Tomēr privātās Rīgas politehniskās skolas diploms nesniedza viņam tiesības strādāt valdības elitārajā Satiksmes inženieru korpusā, kur uzņēma tikai valsts augstskolu absolventus. Un Šistovskis turpināja savu izglītošanos Parīzē, slavenajā Ceļu un tiltu skolā. Sēnas krastā students sazinājās ar vietējiem poļu emigrantiem un tika uzņemts Poļu eksakto zinātņu biedrībā Parīzē, ar kuru sadarbojās vēl daudzus gadus pēc atgriešanās Krievijā. Poļu eksakto zinātņu biedrības izdevumā Šistovskis publicēja vairākus savus pētījumus, tādējādi iegūstot popularitāti. 1877. gadā viņš pabeidza Ceļu un tiltu skolu.

Inženieris Šistovskis vienmēr vēlējās strādāt valsts dienestā, kur cerēja īstenot savus grandiozos inženierprojektus. Pēc studiju beigām Parīzē viņam piedāvāja sešu gadu līgumu Japānā ar 15 000 franku lielu atalgojumu. Tomēr jaunais inženieris neizmantoja šo piedāvājumu un atgriezās Krievijā. Lai iegūtu darbu valsts amatā, bija vajadzīgs Krievijas valsts augstskolas diploms. Un Šistovskim atkal vajadzēja kļūt par studentu – šoreiz Sanktpēterburgas Transporta inženieru institūtā. 1879. gadā viņš ieguva savā dzīvē trešo inženiera diplomu un tika uzņemts Ceļu un ūdens satiksmes departamentā.

Profesionālo karjeru Šistovskis iesāka institūtā, kuru viņš tikko bija pabeidzis. Institūta direktors Vladimirs Soboļevskis, novērtējot apdāvinātā inženiera spējas, piedāvāja viņam uz asistenta amatu, kuru viņš ieņēma līdz 1882. gadam. Strādājot institūtā, Šistovskis uzkonstruēja koka dambi, kas pats darbojas, par ko saņēma medaļu Maskavas izstādē. Kāpjot pa karjeras kāpnēm, Šistovskis sāka pasniegt institūtā. Tomēr drīzumā saņēma jaunu uzdevumu – izpētīt Krievijas impērijas ūdensceļu problēmas. Viņš bija arī satiksmes ministra eksperts. 1887. gadā viņam pasniedza Svētā Staņislava 3. pakāpes ordeni.

Nozīmēts uz Ventspili

Savas veselības dēļ Šistovskis 1887. gadā devās uz Baltiju. Par viņa pirmo darba vietu ārpus Sanktpēterburgas kļuva Rīgas osta, kur viņš vadīja celtniecības darbus. Viņam pieder Daugavas regulācijas projekts posmā no dzelzceļa tilta līdz upes deltai. Darbu gaitā pirmo reizi izmantoja upes gultnes fašīnu nostiprināšanu pret straumes izskalošanu. Tas bija grandiozs panākums, jo darbi notika spēcīgas straumes apstākļos 15 metru dziļumā!

Par kārtējo inženiera Šistovska darba vietu kļuva Ventspils, kur 19. un 20. gadsimta mijā, pēc dzīves apraksta autora apgalvojuma, dzīvoja 7150 iedzīvotāju. 1893. gadā 22. septembrī Šistovskis iecelts par celtniecības darbu priekšnieku Ventspils ostā. Šajā amatā viņš nostrādāja 14 gadus, veicinot ostas attīstību un pārvēršot to no maznozīmīgas ostas par mūsdienīgu vidēja izmēra ostu, kuru ar Maskavu savienoja dzelzceļš.

Inženieris Šistovskis vadīja ostas akvatorijas padziļināšanas un paplašināšanas darbus, organizēja pasākumus, lai pasargātu to no sanesumiem. Viņš pilnībā pārprojektēja un pārbūvēja ostu, izmantojot tehniskos risinājumus, par kuriem viņam tika pasniegta zelta medaļa Jūras izstādē Rīgā 1901. gadā. Ostas pārbūves un paplašināšanas plāns ietvēra sevī Dienvidu mola celtniecību 1600 m garumā, Ziemeļu mola būvniecību 2140 m garumā, Ventas gultnes izveidi 160 m platumā un 7,7 m dziļumā. Dienvidu mola galvenā funkcija bija pasargāt ostu no smilšu sanesumiem, bet Ziemeļu mola – pasargāt ostu no ledus masām, kas nonāca Ventas gultnē spēcīgo ziemeļu vēju dēļ. Starp molu galiem bija atstāta ieeja priekšostā 320 metru platumā.

Interesanti ir molu izbūves finansiālie aprēķini. Visus darbus Šistovskis novērtēja 3 750 000 rubļu apmērā, no kuriem 3 125 000 rubļus paredzēja iztērēt celtniecībai, bet 625 000 rubļus – mašīnām un iekārtām. Tā bija neiedomājami lēta tāme, pateicoties mola konstrukciju oriģinālajam risinājumām pēc Šistovska autorprojekta. Par šo projektu viņš tika apbalvots izstādē Rīgā 1901. gadā. Viens metrs viņa mola konstrukcijas izmaksāja 705 rubļus, tajā pašā laikā mola konstrukcijas izmaksas Liepājas ostā bija 2820 rubļu.

Ventspils ostas modernizācijas un celtniecības pirmais posms noslēdzās 1905. gadā. Nākamajam posmam, kas bija paredzēts uz vairākiem gadiem, nebija lemts īstenoties politisko notikumu dēļ, kas satricināja Romanovu impēriju. Kā jau tika minēts, šajos notikumos tika iesaistīts arī pats Mečislavs Šistovskis, par ko viņš samaksāja ar profesionālo karjeru. Līdztekus Ventspils ostas celtniecībai Šistovskis arī vadīja kuģošanu Ventā. Pēc viņa projekta Venta kļuva kuģojama posmā no Kuldīgas līdz Ventspilij. Izveidoja arī meteoroloģisko staciju, kuru vadīja un par kuru ieguva Imperatoriskās Zinātņu Akadēmijas galvenās fizikas observatorijas goda korespondentlocekļa titulu. Būdams polis un katolis, viņš arī vadīja Ventspils katoļu baznīcas celtniecību, kas tika pabeigta 1898. gadā.

Pēc karjeras beigām Šistovskis atlikušo mūža daļu pavadīja ģimenes īpašumā mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, netālu no Minskas. Pēdējoreiz Mečislava Šistovska vārds tika pieminēts 1915. gada 3. februārī. Precīzs viņa miršanas datums nav atrodams nevienā oficiālā dokumentā. Mečislavam Šistovskim un viņa sievai Vladislavai bija pieci bērni – divas meitas un trīs dēli. Šistovska trīs bērni dzimuši Rīgā, divi – Ventspilī.