Ostas «Herkuless» mainīs pierakstu

Vienmēr gatavs pakalpot

Peldošais celtnis būvēts ļoti tālajā 1960. gadā, bet pēc gada tas nonāca Ventspils ostā, kur uzturas joprojām. Tiesa, pirms gadiem 15 tas varēja arī nonākt kur citur, jo tā brīža īpašnieki Ostas flote bija iecerējuši celtni pārdot, ko arī izdarīja, bet pircējs bija Ventspils pašvaldība. Tā kā ostas attīstības plānos bija paredzēti arī dažādi būvdarbi, šāds celtnis varēja būt ļoti noderīgs un nebūtu bijis prāta darbs to zaudēt, tāpēc arī tika pieņemt lēmums pārpirkt peldošo Herkulesu, kā komanda iesaukusi šo celtni.

Lēmums nav bijis jānožēlo, jo, lai arī celtnis jau ir ļoti solīdā vecumā, tas ar saviem pienākumiem tiek galā nevainojami un vienmēr bijis vērtīgs palīgs. Kapteinis Viktors Vorobjovs stāsta, ka peldošais celtnis piedalījies faktiski visos ostas būvdarbos, tā ka var droši teikt, ka tas ne tikai bijis ostas vēstures sastāvdaļa, bet to arī rakstījis. «Darbs vienmēr bijis interesants, jo katrs objekts ir atšķirīgs un prasa citādāku pieeju. Ostā sabūvēts ļoti daudz, un faktiski visos būvdarbos, remontos un rekonstrukcijās piedalījāmies arī mēs. Taču īpaši atmiņā iespiedies tankkuģa Ludvig Svoboda sprādziens, pēc kura no Ventas bija jāizceļ daudz metāla atlūzu. Daudz laika pavadīts pie Dienvidu mola. Droši vien pusi no tetrapodiem, kas tur atrodas, esam salikuši mēs. Tāpat arī celti lielie akmeņi no Ventas gultnes. Tas ir tiešām ļoti interesanti, jo tad jāsadarbojas ar ūdenslīdējiem un arī nezini, ko īsti izcelsi,» stāsta pieredzējušais kapteinis, kura darba mūža lielākā daļa pagājusi tieši Ventspils ostā.

Viņš smejas, ka celtnim pleci ir kā Herkulesam, bet kājiņas – motori – gan ir vājas, tāpēc pašu spēkiem tas nekur tālu netiek. Kad nepieciešams pārvietoties, talkā jāsauc velkoņi, tāpēc vienīgie tālākie izbraucieni visu šo gadu laikā bijuši uz dokiem Rīgā, kur tiek veikta apkope un remonts. Vorobjovs gan neslēpj, ka labprāt pakuģotu vairāk: «Ja jau mēs paši vēl varētu braukt, būtu pavisam labi, taču tas faktiski nav iespējams. Pie mazākā vēja celtnis kļūst nevadāms un dodas turp, kur pūš vējš. Jāizlīdzas ar velkoni, bet tas īsti nav tas, lai gan nekad nav traucējis mums visur pagūt un visu paveikt, kā nākas.»

Lai gan darba vienmēr bijis daudz, pamatīgas pārmaiņas piedzīvojis peldošā celtņa komandas sastāvs – sākotnēji tie bijuši 30 cilvēki, tajā skaitā arī pavāri un klāju mazgātāji, pēc kāda laika komanda samazināta uz pusi, bet pēdējos 11 gadus tajā ir tikai pieci cilvēki. Tas gan nekad nav liedzis kaut ko paveikt vai iekavējis darbus. «Visi taču ir pieredzējuši darbinieki, kas paši jau visu zina un saprot. Man viņi nav ne jāmāca, ne jādzen. Dažreiz pat smejos – kāpēc viņiem vispār vajadzīgs kapteinis? Esam labi sastrādājušies, visiem ir kolosāla pieredze, un sūdzību par mūsu darbu nav bijis nekad. Pirms daudziem gadiem strādājām pat cauru diennakti – astoņos sākām un astoņos beidzām,» stāsta kapteinis.

Celtnis ir jau tiešām solīdā vecumā un tam nepieciešami milzīga apjoma korpusa pārmetināšanas darbi. Lai tas varētu turpināt strādāt ostā, tā remontā būtu jāiegulda apmēram miljons eiro. Lai šāds ieguldījums atmaksātos, celtnim būtu jāstrādā 24 stundas diennaktī, bet pēdējos gados vajadzība pēc tā pakalpojumiem bijusi vien aptuveni 5 dienas gadā. Tāpēc arī ticis pieņemts lēmums celtni pārdot. Celtņa potenciālajiem pircējiem, savukārt, ir iespēja celtni nodarbināt regulāri kravu pārkraušanai, tāpēc viņi ir gatavi veikt remontu. Ventspils brīvostas pārvalde arī ir atradusi alternatīvus lētākus tehniskos risinājumus, kā paveikt tos darbus ostā, kur varētu noderēt peldošais celtnis. « Mēs visa komanda jau esam pensionāri, tā kā par mūsu darba vietas pārdošanu pārāk neskumstam. Te pavadīti daudzi interesanti gadi, bet nu pienācis laiks atpūtai,» Vorobjovs neslēpj gandarījumu par gadiem, kas kopā ar komandu pavadīti uz šī celtņa.

52 gadi kopā

Celtņa operators Ilmārs Māls ir pieredzējušākais no peldošā celtņa komandas kvinteta – viņš strādāt sāka jau 1965. gadā un pabeigs savu karjeru līdz ar tā pārdošanu. 1961. gadā, īsi pēc ierašanās Ventspilī, jaunais celtnis tika likts lietā pirmā Ventas tilta būvniecībā, un Ilmārs atceras, kā toreiz vērojis šos darbus un spriedis, ka uz tāda agregāta gan būtu labs darbs. Tikai četrus gadus vēlāk viņš tiešām uz tā arī nokļuva: «Nekad neesmu gribējis skriet nekur citur. Kur tad arī skriesi, kur ir tā zelta bedre? Tā arī visus šos gadus te nostrādāju, un nebija nekādas vainas. Pienācis laiks iet atpūtā, tā ka nekādu kreņķu par to, ka celtni tagad pārdos, nav. Varbūt beidzot pietiek arī.»

Komanda vienmēr bijusi laba, paticis arī tas, ka strādāts maiņās, turklāt arī pats darbs vienmēr šķitis interesants, jo piedalīties taču sanācis tik dažādu objektu būvniecībā: «Celtnis strādāja dienu un nakti. Kas tikai nav būvēts! Eksporta rajons, zivju kombināts, visas piestātnes. Darba bija ārkārtīgi daudz. Protams, kad bija kāds sevišķi nopietns objekts, nācās arī pastrādāt virsstundas, bet tur neko nevarēja darīt. Nezinu, vai varu kaut ko vienu īpaši izcelt, bet interesanti bijis vienmēr, arī kad braucām uz remontu Rīgā.»

Taču šajos gados celtnis ne tikai piedalījies būvniecības un remontdarbos, bet arī bijis palīgs kuģiem. «Laiku pa laikam jau kādam bija jāaizbrauc palīgā, sevišķi tankkuģiem, jo pie naftas piestātnēm cits krāns klāt netiek. Nācies, piemēram, celt augšā pazaudētu enkuru. Mēs arī cēlām kuģi Azova uz paaugstinājuma pie mola, kas bija smalks un visai grūts uzdevums,» atceras Ilmārs. Viņš spriež, ka 40 metru augstais celtnis šajos gados kļuvis par īstu ostas simbolu, no kura nu vajadzēs atvadīties. Taču tas aiz sevis atstājis pamatīgas pēdas, kas ostā saskatāmas ik uz soļa.

Peldošā Herkulesa vadības pults – askētiska, sena, bet joprojām labi funkcionējoša.

Kapteiņa kajītē, tāpat kā visās citās telpās, vēl saglabājies pagājušā gadsimta sešdesmito gadu interjers.

Celtņa pēdējie mohikāņi: (no kreisās) kapteinis Viktors Vorobjovs, vecākais mehāniķis Nikolajs Sosunkevičs, matrozis Ivans Sumļennijs un celtņa operators Ilmārs Māls.

Peldošais celtnis Ventspils ostas ainavā saskatāms kopš 1961. gada.