Atgriezās un strādā dzimtajā pilsētā

Septiņi mēneši bez brīvdienām

Edgars Akmeņlauks pirms četriem gadiem devās peļņā uz Lielbritāniju, bet kopš šā gada jūlija strādā uzņēmumā Bucher Municipal.

«Aizbraucot tur, daudzas lietas novērtē, saproti, kas ir kas,» pēc Lielbritānijā pavadītajiem gadiem saka Edgars. Viņš vienmēr sevi uzskatījis par Latvijas patriotu. 13 gadus viņš strādāja par kurpnieku, šo profesiju viņam iemācīja tēvs. Taču šis arods nav labi atalgots. Jaunajam vīrietim vajadzēja nopelnīt, un, vispirms izmēģinājis dažādas nodarbes šeit pat, viņš izlēma doties peļņā uz ārzemēm. Edgars nokļuva noliktavā, un viņa uzdevums bija sagatavot produktus izsūtīšanai uz veikaliem. Pēc gada latvieti negaidīti no darba atlaida. Pēc septiņām nedēļām viņš dabūja jaunu darbu putuplasta izstrādājumu ražošanas uzņēmumā. Septiņus mēnešus ventspilnieks nostrādāja bez nevienas brīvdienas, un katra viņa darba diena ilga 12 stundas. Šādu darba režīmu Edgars skaidro ar vēlēšanos sevi pierādīt nežēlīgas konkurences apstākļos. Prombūtnes laikā Edgars darbavietu mainīja vēlreiz. Pēdējos divus gadus viņš atkal strādāja noliktavā, kas sagatavo preces veikaliem un slimnīcām.

Sākotnēji Edgars bija iecerējis ārzemēs piepelnīties pāris gadus, taču aizkavējās tur divtik ilgi. Šā gada 30. jūnijā bija viņa pēdējā darba diena Anglijā. Jau nākamajā dienā pēc atgriešanās mājās viņš devās uz darba pārrunām uzņēmumā Bucher Municipal, kur par darba iespējām bija interesējies jau gadu iepriekš, kad bija atbraucis brīvdienās. Kopš 10. jūlija Edgars šai uzņēmumā ir noliktavas darbinieks, kura uzdevums ir piegādāt detaļas montāžas līnijā. Un darbā viņam ļoti noder ārzemēs uzkrātā pieredze.

Vaicāts, kāpēc interesējies par darba iespējām tieši šajā uzņēmumā, ventspilnieks stāsta, ka te strādā vairāki viņa paziņas un draugi, tāpēc viņam labi zināms, ka Bucher Municipal ir stabils un konkurētspējīgs uzņēmums. Edgars neslēpj, ka joprojām labprāt strādātu iemīļoto kurpnieka darbu, taču pakalpojuma pieprasījums ir pārāk mazs, lai atmaksātos to darīt. «Šis ir liels un stabils uzņēmums, te ir ļoti labs kolektīvs, cilvēki – super!» par savu tagadējo darbavietu stāsta Edgars, atzīstot, ja šeit darbu nebūtu dabūjis, būtu «rāvies uz Rīgu».

Jautāts, kas viņu pamudināja atgriezties mājās, Edgars piesauc ģimeni un draugus. Viņš ilgojies pēc saviem vecākiem, māsas un draugiem.

Saprata, ka tur nebūs savējais

Vents Lakševics uz ārzemēm devās, kad saprata, ka paša izvēlētais studiju virziens nav domāts viņam. Tagad viņš novērtē iespēju strādāt dzimtajā pilsētā.

Arī Vents Lakševics ir uzņēmuma Bucher Municipal darbinieks, strādā loģistikas nodaļā un, tāpat kā kolēģis Edgars, te nonāca pēc četriem Lielbritānijā pavadītiem gadiem. Vents aizbrauca 2010. gadā, bet dzimtajā pilsētā atgriezās pirms trim gadiem.

Pēc vidusskolas Vents iestājās Ventspils Augstskolā, lai studētu vadībzinātni. Vairāki viņa draugi tolaik bija devušies uz ārzemēm – cits studēt, cits strādāt. Reiz uz ielas viņš nejauši sastapis draugu no pamatskolas laika, kas strādāja ārzemēs un ieminējās par vakanci. Vents tobrīd bija pārdomās par to, ka izvēlētais studiju virziens viņam īsti nav pie sirds. Mēnesi vēlāk viņš izstājās no augstskolas, lai dotos peļņā uz Lielbritāniju. Drīz pēc tam viņš jau bija noslēdzis līgumu ar darba devēju un sāka strādāt kompānijā, kas izplata būvmateriālus. Venta uzdevums bija klientu apkalpošana un konsultācijas. Neskatoties uz to, ka savas valodas zināšanas jaunietis tolaik nevērtēja augstu, nu viņam bija nepieciešama «specifiska angļu valoda specifiskā darba vidē». Taču Vents drīz atklāja, ka šo specifisko valodu, esot konkrētajā vidē, «var viegli noķert». Pirms uzsāka konsultēt klientus patstāvīgi, sākumā Ventam bija iespēja kādu laiku ēnot kolēģus. Uz ārzemēm viņš devās kopā ar draugu no Latvijas, tas palīdzējis ātrāk iejusties jaunajos apstākļos. Laika gaitā Ventam uzņēmumā tika piedāvātas izaugsmes iespējas. Viņš strādāja arī gāzes uzpildes laukumā, jo tā bija vēl viena uzņēmuma darbības sfēra, kas tika attīstīta klusajā būvniecības periodā. Bija arī noliktavas operatīvais darbinieks un preču pārzinis.

Laiks gāja, un Ventam šķita, ka viņa izaugsme ir apstājusies. Viņš sapratis, ka, būdams citā valstī, nekad nebūs savējais. Katrreiz, braucot atpakaļ no Latvijā pavadītajām brīvdienām, viņš izjutis, cik ļoti viņam pietrūkst dzīves šeit. Anglijā viņš sastapa latviešu meiteni, ar kuru kopā pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā. Tagad viņi abi dzīvo kopā te, Ventspilī.

Arī Vents uzņēmumā Bucher Municipal sāka strādāt ļoti drīz pēc atgriešanās Ventspilī un nokļuva te, uzklausot šī uzņēmuma darbinieku labās atsauksmes. «Cilvēki te apkārt ir forši, un uzskatu, ka tas ir viens no galvenajiem faktoriem, lai tu justos labi un laimīgs nāktu uz darbu,» pārdomās dalās Vents. «Šeit jūties vairāk vajadzīgs un novērtēts.»

Tālumā pietrūka Latvijas un ģimenes

Ventspilniece Lilija Galiullina savulaik atteicās no laba darba piedāvājuma Maskavā. Inženieres diplomu un zināšanas viņa liek lietā, strādājot uzņēmumā SIA Ventamonjaks serviss.

Pēc Ventspils 2. vidusskolas absolvēšanas Lilija izlēma iegūt ķīmiķes tehnoloģes profesiju. Viņas ceļš veda uz Krieviju – valsti, kas ir līdere naftas un gāzes produktu tirgū. Lilija apsvēra domu mācīties Maskavā vai Ufā. Izvērtējot augstskolu reitingus, jauniete izvēlējās universitāti Ufā, kuru beiguši vairāki naftas kompāniju vadītāji. Piecu studiju gadu laikā Ufas Valsts Naftas tehnoloģiskajā universitātē Lilija ieguva inženiera grādu. Viņai tika dota iespēja strādāt uzņēmuma Luk­oil Lubricants centrālajā birojā Maskavā, jaunā speciāliste jau bija izturējusi konkursu, kas norisinājās trīs etapos. Saņēmusi augstskolas diplomu, jauniete atbrauca uz Ventspili, domājot, ka mēnesi te atpūtīsies un tad dosies atpakaļ uz Krieviju. Tomēr neaizbrauca.

«Esot Krievijā, es sapratu, ka ļoti, ļoti mīlu Latviju un savu ģimeni un gribu būt tai blakus,» stāsta Lilija. Augstskolas laikā studente savus tuviniekus un draugus varēja sastapt ļoti reti, bet, pabeigusi augstskolu, apjauta, ka, pieņemot darba piedāvājumu Krievijā, ilgas pēc dzimtenes un cilvēkiem kļūs par ikdienu. Ļoti pietrūkusi arī jūra. Turklāt studiju laikā Lilija saprata, ka nevēlas dzīvot lielajā Krievijā. «Biju pieradusi, ka mums te viss ir klusi, mierīgi, skaisti un akurāti,» izjūtās dalās ventspilniece.

Lilija izvēlējās doties uz darba pārrunām vienā no Ventspils naftas pārkraušanas termināļu uzņēmumiem – Ventamonjaks serviss. Uzņēmuma speciālisti augstu novēr­tēja Lilijas iegūto izglītību un piedāvāja darbu uzņēmuma laboratorijā. Jauniete neslēpa, ka nevēlas par laboranti strādāt visu mūžu, taču labprāt šo piedāvājumu pieņēma kā atspēriena punktu.

Izrādījās, ka darbs laboratorijā, kur jaunā speciāliste nostrādāja aptuveni pusgadu, ir ļoti interesants. Tā bija iespēja labi iepazīt uzņēmuma teritoriju, kontaktēties ar dažādiem speciālistiem, sadarboties ar blakus esošo uzņēmumu Bio-Venta. Tad uzņēmuma vadība Lilijai piedāvāja projekta vadītājas amatu Ražošanas tehnoloģiskajā dienestā, un viņa ar prieku uzņēmās jaunos pienākumus. Lilijas pārziņā ir sekot tehnoloģiskajiem procesiem, risināt nestandarta jautājumus, strādāt ar līgumiem. Pirms gada projektu vadītājai paplašināja pienākumu klāstu, piedāvājot vadīt arī kvalitātes sistēmu, sekot auditiem un ISO standartiem.

Uzsākot darba gaitas, jaunietei bijusi sajūta, ka viņa nevis strādā, bet joprojām turpina mācīties, jo bija tik daudz no jauna atklājamu lietu. «Ir tik interesanti, es varu attīstīties, un par to man vēl maksā algu. Lieliski!» sajūtas atceras Lilija. Viņa ar prieku apmeklē dažādus kursus un joprojām mācās no pieredzējušajiem kolēģiem. Projektu vadītāja ir pateicīga par uzņēmuma vadības atbalstu, savus darba pienākumus veic apzinīgi un ar neapsīkstošu vēlmi augt un attīstīties, lai pēc laika būtu gatava jauniem karjeras izaicinājumiem šajā uzņēmumā.