Īstu jūras vilku stāsti

Taču jūrnieka dzīvē ir ne tikai bīstami notikumi, bet arī patīkami mirkļi, kad vari būt vienots ar dabu, strādāt komandā, kā arī piedzīvot patiesas ilgas un atkalredzēšanās prieku, tiekoties ar saviem tuvākajiem.

Pagājušajās brīvdienās Ventspilī tika godināti jūrnieki un zvejnieki. Daudziem Ventspils brīvostas pārvaldes darbiniekiem lielākā dzīves daļa pagājusi uz zvejas vai tirdzniecības kuģiem. Noenkurojušies dzimtajā krastā, viņi savu pieredzi un iegūtās zināšanas tagad sniedz pilsētai un ostai. Draugu vai tuvinieku lokā skan viņu jūrnieku stāsti, kuros netrūkst ne romantikas, ne sirdi plosošu notikumu.

Par cilvēkēdājiem un solidaritāti jūrā

Ekskursiju kuģīša Hercogs Jēkabs kapteinim Dainim Briedim uz viņa darba ķitelīša vēl nav nožuvis tālo jūru un okeānu sāls. Šogad tālbraucējs kapteinis nolēmis paņemt nelielu pauzi un kopš 15. maija strādā Ventspils brīvostas pārvaldē. Viņš jūrā ir gājis 32 gadus, un pa šo laiku ir bijuši gan dramatiski, gan bīstami brīži un piedzīvojumi. Kapteinis Briedis ir vadījis dažādas kuģu komandas, kurās vienmēr ir bijuši dažādu tautību cilvēki, taču kādā kuģa komandā, kas strādājusi pie Āfrikas krastiem, – pat 40 tautību pārstāvji. Savukārt pagājušajā gadā kapteiņa Brieža komandas jaunāko sastāvu pārstāvēja eksotiskās Kiribati iedzīvotāji. Pirms tam kapteinis nebija ticies ar iedzīvotājiem no šīm Klusā okeāna salām. Dzīvē viņi izrādījās īsti dabas bērni – nevaldāmi un neatkarīgi ļaudis, kam gribējās izmēģināt visus civilizācijas priekus. Nebija vienkārši atrast pieeju, kā savaldīt šo iedzīvotāju iedzimto spītību. Ar pavēlošu toni nekas nebija izdarāms – viņi darīja visu par spīti un pa savam. Kapteinis bija nodibinājis kontaktus ar viņu līderi, kurš arī palīdzēja disciplinēt tautiešus, bet arī viņš pats pēc darba labprāt pasēdēja pie alus kausa kopā ar pārējiem.

Kapteinim viņa darba mūžā ir bijušas vēl neparastākas tikšanās. Papua-Jaungvinejā, kas skaitās vismazāk apgūtā valsts pasaulē, Dainis vairākas stundas pavadīja draudzīga cilvēkēdāja kompānijā. Iebraucējiem un tūristiem neiesaka doties pastaigā pa džungļiem, jo īpaši pa vienam, jo starp vietējām ciltīm gadās arī cilvēkēdāju. Taču Dainim patīk izaicinājumi. Staigājot pa džungļiem, viņš sastapa daudz aborigēnu. Viens no viņiem piedāvājās kļūt par viņa pavadoni, kāpjot kalnā. Pastaiga notika draudzīgā gaisotnē. Nokāpuši no kalna, abi tikpat mīļi arī atvadījās. Vēloties pateikties, Dainis pacienāja savu ceļabiedru ar alu. Bet vietējie iedzīvotāji, ieraudzījuši viņus kopā, bija šausmās – izrādījās, ka Dainis vairākas stundas bija pavadījis kopā ar bīstamākās cilts aborigēnu, kurš bija cilvēk­ēdājs. Tāpat ir nācies tikties arī ar pirātiem pie Somālijas krastiem. Vienā reizē ļoti paveicās, jo palīgā atsteidzās karakuģis no Japānas, bet divas citas reizes ir izdevies izvairīties no pirātiem pašu spēkiem. Tas ir skaidrs – jūrnieka dzīve ir piedzīvojumiem pilna. Taču ir piedzīvotas arī tādas situācijas, kas liecina par jūrnieku solidaritāti. Pirms vairākiem gadiem Daiņa Brieža vadītais kuģis devās no Filadelfijas ostas Amerikā uz Japānas ostu Hirosimu. Pārbraucieni Klusajā okeānā ir emocionāli pat pieredzējušam kapteinim – veselu mēnesi jūrnieki visapkārt redz tikai ūdeni. Ja kaut kas atgadās ceļā, tad var paļauties tikai uz Dievu un sevi. Kad bija noietas jau divas trešdaļas no visa maršruta, ar kuģi sazinājās ASV krasta apsardze un pavēstīja, ka ir saņemts signāls no zvejas kuģa, kas nonācis nelaimē un atrodas aptuveni 200 jūdžu aiz Daiņa vadītā kuģa. Tuvāk neviena, kas varētu palīdzēt zvejniekiem, nebija, un kapteinis pieņēma lēmumu atgriezties. Aptuveni pēc 14 stundām kuģis ieradās vietā, no kurienes tika raidīts signāls. Ieraudzījusi uz radara objektu, apkalpe mēģināja sazināties ar zvejniekiem. Atbildes nebija. Uz svešā kuģa klāja nebija nevienas dzīvas dvēseles, bet kuģa aizmugurē mierīgi vilkās tīkls. Kuģa apkalpe bija gatava ļaunākajam – sagatavoja laivu un plostus, lai vajadzības gadījumā varētu sniegt medicīnisko palīdzību. Taču, nostājoties zvejas kuģim teju blakus, uz tā klāja pēkšņi parādījās cilvēks, kurš sāka kliegt nesaprotamā valodā un vicināties ar rokām, liekot saprast, ka neaicinātie viesi aizbaidīs visas zivis. Kapteinis saprata, ka, visticamāk, uz zvejas kuģa bija nejauši ieslēgusies SOS signāla poga, ko bija uztvērusi ASV krasta apsardze. Zaudējis diennakti un patērējis liekas 15 tonnas degvielas, tirdzniecības kuģis turpināja savu ceļu uz Hirosimu. Stāstot par šo gadījumu, Dainis sacīja: «Nekad nevari zināt, kad pašam var būt vajadzīga palīdzība. Tādēļ tik svarīga ir solidaritāte. Atklātā okeānā palīdzēt var tikai cits kuģis.»

Virs klāja lido zivju kastes, tīkli un loms

Romantikas un asu piedzīvojumu netrūkst ne tikai tālajos okeānos, bet arī mums tuvākās jūrās. Agris Joniņš vairākus gadus strādā uz Ventspils brīvostas pārvaldes palīgflotes kuģiem – par kapteini uz gultnes dziļuma mērīšanas kuģa Skauts un maiņas kapteini uz ūdenslīdēju kuģa Neptūns. Taču lielāko daļu sava darba mūža viņš ir pavadījis uz zvejas kuģiem. Pēdējā darbavieta, pirms sāka strādāt Ventspils brīvostas pārvaldē, bija zvejas kompānija Unda, kur viņš bija stūrmanis, bet pēc tam kapteinis uz tāda paša nosaukuma kuģa.

Joniņš ir zvejojis Baltijas jūrā un vairākus mēnešus arī Ziemeļjūrā. Ziemeļjūra ar Baltijas jūru nav salīdzināma, stāsta pieredzējušais jūrasbraucējs. Tur plosās tādi vēji un ir tik milzīgi viļņi, ka uz to virsotnēm dzimst citi viļņi, kas lieluma ziņā ir salīdzināmi ar lielākajiem viļņiem Baltijas jūrā. Kamēr Joniņš strādāja Ziemeļjūrā, tur noslīka vairāki zvejnieki. «Viņi iet zvejot ar trali, kad vēja stiprums ir 25–30 metru sekundē,» atceras bijušais zvejnieks. Viņam arī ir nācies zvejot tādos laika apstākļos. «Tā jau nekas, tikai zivju kastes virs klāja lido, lai gan pirms iziešanas jūrā visu nostiprinām,» viņš saka. Baltijas jūrai arī nepatīk jokot. Jau kopš zvejnieku kolhozu laikiem Joniņš atceras nepatīkamos pārdzīvojumus, kad kuģi nosedza liels vilnis, turklāt tā, ka kuģis sastinga uz vietas un drebēja. Tādos brīžos cilvēki uz kuģa neredz neko sev apkārt un visiem ir tikai viena doma prātā: iznirsim vai neiznirsim? Kad kuģis iznāk no viļņa, visi ir laimīgi, neraugoties pat uz to, ka vilnis noskalojis no klāja visu, kas uz tā ir bijis, – kastes ar lomu, traļus un citu aprīkojumu. Taču galvenais, ka visi ir dzīvi un veseli! Joniņš joprojām būtu gājis jūrā, taču laiki ir mainījušies. Zvejas flote ir krasi samazinājusies, daudzi kuģi ir sagriezti metāllūžņos. Līdz ar to arī pieredzējušajam zvejniekam vajadzēja noenkuroties dzimtajā krastā. Agris ir gandarīts, ka viņa pašreizējais darbs Ventspils brīvostas pārvaldē arī ir saistīts ar kuģiem un jūru, lai gan pārsvarā ostā un tās apkaimē.

Rēcošie četrdesmitie

Uz Ventspils brīvostas pārvaldes palīgflotes kuģiem strādā pārsvarā bijušie jūrnieki un zvejnieki. Arī uz ūdenslīdēju kuģa Neptūns strādājošā komanda ir ieguvusi jūru un okeānu rūdījumu. Bocmanis Aivars Dukāts deviņus gadus zvejojis Baltijas jūrā uz bijušā zvejnieku kolhoza Sarkanā bāka tralera Dzintarjūra. Matrozis Aleksandrs Semibratovs – darba stāža ziņā visjaunākais Ventspils brīvostas pārvaldē – arī gājis jūrā vairāk nekā 30 gadu. Sākumā gājis uz zvejas kuģiem, bet pēc 2000. gada strādājis uz prāmjiem un lielajiem tirdzniecības kuģiem. Aleksandrs ir liepājnieks, taču, kad tika pieņemts lēmums noenkuroties krastā, darbu atrada Ventspils ostā.

Aleksandram ir bijis jāstrādā tālu no dzimtā krasta – pie Argentīnas, Ekvadoras, Angolas krastiem. Kā visbīstamāko reģionu pieredzējušais jūrnieks min Kluso okeānu, rēcošos četrdesmitos. Tā jūrnieki iesaukuši dienvidu puslodes platuma grādus, kuros vienmēr plosās spēcīgi vēji. Aleksandra jūrnieka biogrāfijā ir diena, ko viņš dēvē par savu otro dzimšanas dienu. Tas notika pie Argentīnas krastiem. No kuģa, uz kura strādāja Aleksandrs, laida lejā laivu, ar kuru jūrniekam vajadzēja nogādāt krastā dokumentus. Tas viss notika naktī, aiz borta – pilnīga tumsa. Pēkšņi pārplīsa viena trose, uz kuras turējās laiva, un Aleksandram vajadzēja nonākt ūdenī, bet no turienes viņš diez vai pats saviem spēkiem būtu izkļuvis. Tādā tumsā no klāja cilvēku aiz borta nevar pamanīt. Taču pēdējā brīdī Aleksandram brīnumainā kārtā izdevās izlēkt no laivas, kas karājās uz vienas troses, un paša spēkiem tikt atpakaļ uz kuģa klāja. Šoka stāvoklī Aleksandrs nekustoties nogulēja uz klāja vairākas minūtes. Vairākkārt uz kuģiem, uz kuriem ir strādājis Aleksandrs, ir izcēlušies ugunsgrēki. Par laimi, tos vienmēr ir izdevies ātri nodzēst un cietušo nekad nav bijis. Neskatoties uz visām bīstamajām situācijām, ar kurām ir saskāries jūrnieks, Aleksandrs joprojām nedomājot saka, ka viņa profesijā ir savs skaistums, bet jūra, ja reiz ir piesējusi pie sevis, nekad vairs neatlaiž.

Mehāniķis Tālis Zīle jūrā gājis 34 gadus, strādājis Baltijas jūrā. 25 gadus Tālis ziedojis zvejnieku kolhozam Banga, pēc tam vairākus gadus strādājis privātajās zvejas kompānijās. Visvairāk viņam nepatika, kad ziemā kuģis pārklājās ar ledu. Tādos brīžos tas zaudēja savu stabilitāti, tam pusotru līdz divu stundu vietā līdz ostai vajadzēja iet sešas līdz septiņas stundas, un visu šo laiku zvejnieki kala nost ledu no kuģa korpusa. Par savu profesiju Tālis saka: «Jūrā ir pavisam cita dzīve. Tur nav darba laika, tur ir tikai darbs.»

Dainis Briedis vadījis pa okeāniem lielus tirdzniecības kuģus, bet tagad stūrē ekskursiju kuģīti Hercogs Jēkabs.

Ūdenslīdēju kuģa Neptūns komandā visi ir bijušie jūrnieki vai zvejnieki (no kreisās): kapteinis Agris Joniņš, bocmanis Aivars Dukāts, mehāniķis Tālis Zīle un matrozis Aleksandrs Semibratovs.