Dānis LARSS OLESENS bija viena no pirmajām bezdelīgām ārvalstu investoru vidū, kas Ventspils brīvostas industriālajā zonā atvēra savu uzņēmumu. 11 gadus pēc sveču ražotnes Diana Sveces izveidošanas Ventspilī pilsētas dome pasniegusi viņam Balvu par ieguldījumu darba vides attīstībā un darba vietu nodrošināšanā, par nesavtīgu darbu ar mērķi attīstīt uzņēmumu un Ventspils vārda daudzināšanu pasaulē.
Kā jūs jutāties, no pilsētas mēra rokām saņemot Balvu, turklāt uzklausot daudz atzinīgu vārdu?
– Pirmām kārtām bija liels prieks saņemt Pilsētas balvu. Man tas bija liels pārsteigums, pat iedomāties neko tādu nevarēju! Tā ir fantastiska sajūta, kad zini, ka vēl kāds tik augstu novērtē tavu darbu.
No kā saņēmāt apsveikumus?
– Protams, no ģimenes – apsveikt mani atnāca sieva un visi trīs bērni. Vecākais dēls Emīls veselu dienu staigāja ar manu zīmi, kas simbolizē Pilsētas balvu, un visiem to lepni rādīja. Bija ļoti patīkami, ka mani apsveikt atnāca arī Diana Sveces darbinieki un mani draugi.
Kas vislabāk palicis atmiņā no 11 Ventspilī pavadītajiem gadiem?
– Droši vien tas, kā viss sākās. Kā mēs atnācām uz Ventspili, jo šeit saskatījām labākos apstākļus ne tikai savas ražotnes izveidei, bet arī tās attīstībai. Citviet arī bija labi apstākļi, taču ierobežotas attīstības iespējas. Sākumā vērtējām iespējas Liepājā, pēc tam Jelgavā, Rēzeknē, Dobelē. Kopumā izskatījām deviņas vietas, taču Ventspils izrādījās pati labākā. Sākumā domājām, ka izvietosim šeit tikai sveču darināšanu ar rokām. Taču ar laiku sākām pielietot automatizāciju, un tagad varu droši teikt, ka Ventspils ražotnē ir pašas modernākās iekārtas, kādas vien ir sveču ražošanā. Protams, vēl joprojām saglabājas arī roku darbs.
Kas mudināja pieņemt lēmumu automatizēt ražošanu?
– Pirmkārt, vēlme palikt Ventspilī un Latvijā uz ilgu laiku. Otrkārt, gribējām atvieglot cilvēkiem darbu, radot modernākus apstākļus.
Bijāt pirmais ārvalstu investors, kas atvēra Ventspils brīvostā savu ražotni un palika šeit uz tik ilgu laiku. Vai nebija bail?
– Ja godīgi, es to nezināju. Bet mums bija zināmas priekšrocības. Viena no tām – darbaspēks. Mēs bijām pirmie, tātad mums bija labākas iespējas darbinieku izvēlē.
Kā jūs kopumā vērtējat vietējā darba tirgus iespējas?
– Pirms krīzes bija brīdis, kad bija grūti dabūt vajadzīgos darbiniekus. Vīrieši gāja uz celtniecību, kur labi maksāja, bet viņu sievas vispār nevēlējās strādāt. Kādā brīdī mūsu ražotne gandrīz palika bez darbiniekiem. Taču tad nāca ekonomiskā krīze un darbaspēka problēma uzreiz atrisinājās.
Taču tagad arī rūpniecības uzņēmumu Ventspilī ir vairāk. Vai spējat konkurēt darba tirgū?
– Spējam, jo mums ir specifiska ražotne, kurā nodarbinātas pamatā sievietes. Citos ražošanas uzņēmumos – mašīnbūves, metināšanas – vajadzīgas vīriešu darba rokas vai arī noteiktas izglītības un kvalifikācijas speciālisti.
Arī sveču fabrikai līdz ar automatizācijas līmeņa pieaugumu vajadzīgi kvalificēti speciālisti.
– Gatavojam speciālistus uz vietas. Un ne tikai iekārtu apkalpošanai. Arī divas mūsu dizaineres, var teikt, izaugušas ražotnē. Abas meitenes kādreiz strādāja cehā, bet, kad radās nepieciešamība pēc dizaineriem, kas prastu uzzīmēt skaistus rūķus uz svecēm, kāds pateica, ka darbinieku vidū tādi ir. Un mēs piedāvājām viņām mainīt amatu. Noteikti to nenožēlojam – mūsu sveces ar Zandas zīmētajiem rūķiem ir ļoti populāras Skandināvijas pircēju vidū.
Vai uzreiz izdevās sasniegt vajadzīgo darba produktivitāti?
– Sākumā bija grūti. Viena cilvēka produktivitāte mūsu ģimenes uzņēmumā Dānijā bija pielīdzināma triju darbinieku produktivitātei Ventspilī. Dānijā darbinieks zina: ja nepaveiks no viņa prasīto, zaudēs darbu. Savukārt šeit sākumā attieksme bija tāda: ir darbs – labi, nav darba – arī nekas briesmīgs, atradīšu citur. Tagad vairs nevaru teikt, ka šeit darbinieki strādātu lēnāk kā Dānijā. Apdrukāto sveču ražošanā ir kāda darbiniece, ar kuru nav salīdzināms neviens speciālists Dānijā!
Balvu pasniegšanas ceremonijā, sacījāt, ka sākumā plānojāt Ventspilī palikt ne ilgāk kā divus gadus. Kad tika pieņemts lēmums palikt Ventspilī?
– Kad satiku šeit savu nākamo sievu, kura atnāca strādāt par sekretāri, un izveidoju ģimeni. Sākumā mani šeit turēja tikai darbs. Bet, kad parādījās ģimene, piedzima pirmais dēls, sapratu, ka šeit ir manas mājas.
Jūsu ģimenes uzņēmumā Dānijā tagad tiek saražots vairāk produkcijas nekā Ventspilī?
– Ja runājam par parafīna svecēm, tad lielāko daļu saražojam Ventspilī. Bet kas attiecas uz stearīna svecēm, Dānijā saražotais apjoms ir vairākas reizes lielāks. Taču darba apstākļu un tehniskā nodrošinājuma ziņā Ventspils uzņēmums apsteidz dāņu – šeit aprīkojums ir daudz jaunāks.
Jūsu ražotnes darbs šeit ir sezonāls. Tagad acīmredzot ir pats karstākais laiks?
– Tagad strādājam pie Ziemassvētku pasūtījumiem. Tas ir pats lielākais darba apjoms – apmēram 70% no gada laikā saražotā. Protams, esam atkarīgi no klientiem un nevaram būt pārliecināti, ka pasūtījumi būs visu laiku. Konkurence dekoratīvo sveču tirgū ir ļoti liela. Taču šobrīd mums tiešām ir karsts laiks. Kāds liels klients, kas parasti pasūtījumu veic maijā, šogad to atsūtīja tikai pagājušajā nedēļā. Tādēļ šobrīd strādājam ļoti saspringti.
Kā izpaužas konkurence?
– Kādreiz sveču ražošanā galvenokārt izmantoja divas izejvielas – parafīnu un stearīnu. Tagad daudzi tās ražo no cūku taukiem, kas ir par 25–30% lētāki. Taču mēs nevēlamies izmantot cūku taukus, jo gribam saglabāt kvalitāti. No cūku taukiem gatavotas sveces augstā temperatūrā sāk izplatīt nepatīkamu aromātu, kā arī tām ir vēl citas ne pārāk patīkamas īpatnības. Nevēlos, lai par mums sacītu, ka Diana Sveces sākušas ražot sliktas sveces.
Bet pircējiem svarīga ir cena.
– Pasūtītājiem, kas pieprasa samazināt cenu, nākas atteikt. Mēs nevaram tirgot sveces par pašizmaksu. Manu Ventspilī pavadīto gadu laikā mūsu sveces kļuvušas par apmēram 23% lētākas, kaut gan konkurenti Dānijā saglabājuši cenas līdzšinējā līmenī. Nevaram vēl vairāk samazināt cenu, nekaitējot kvalitātei. Pirms apmēram četriem gadiem divi lieli pasūtītāji no Norvēģijas atteicās iegādāties pie mums sveces, dodot priekšroku lētākām, citās valstīs no cūku taukiem gatavotām svecēm. Tiesa, jau pavisam drīz viņi to nožēloja – pircēji veikalos saprata, ka šīs sveces nav tik kvalitatīvas; par to sāka rakstīt avīzēs, un klienti atkal atgriezās pie mums.
Kā jūs kompensējat jūsu un konkurentu cenu starpību?
– Cenšamies strādāt efektīvāk. Kur kādreiz iekārtas apkalpoja četri cilvēki, tagad palicis viens vai divi. Ieviešam jaunas tehnoloģijas, piemēram, plānojam ražot tā paša izmēra, taču vieglākas sveces.
Kā pircēji Skandināvijā reaģē uz to, ka sveces ražotas Latvijā?
– Sākumā attieksme bija negatīva. Pasūtītāji teica: mēs nevēlamies sveces no Latvijas, dodiet Dānijā ražotās. Pielietojām dažādas viltībiņas – rakstījām uz sveču iepakojuma Dāņu dizains, Ražots ES. Reiz teicu kādam mūsu pastāvīgajam klientam: tu jau divus gadus pērc sveces no Latvijas. Viņš ļoti izbrīnījās. Tagad attieksme pret Latvijā ražoto produkciju ir mainījusies – mūsu sveces pērk tikpat labi kā dāņu. Esam pierādījuši, ka mūsu produkcijas kvalitāte nebūt nav sliktāka.
Cik liela ir jūsu ģimenei piederošā ražotne Dānijā?
– Mūsu uzņēmums ir viens no diviem lielākajiem dekoratīvo sveču ražotājiem Dānijā.
Pastāstiet par saviem vecākiem.
– Mans tēvs nodibināja ģimenes uzņēmumu pagājušā gadsimta 60. gados. Pirmās sveces lēja garāžā, izmantojot konservu kārbas. Tagad vecāki jau ir pensijā, taču tēvs vēl joprojām ik rītu ierodas ražotnē – iedzert tasīti kafijas un apspriest aktualitātes. Pagājušajā nedēļā viņi ar mammu ieradās pie mums ciemos, un tēvs katru rītu atbrauc uz rūpnīcu. Braucot pa Apvedtiltu, viņš ar prieku noraugās, kā mūsu uzņēmumā noslēgumam tuvojas jau trešās noliktavas būvniecība.
Kādā valodā runājat ģimenē?
– Pārsvarā latviski. Jaunākie bērni nerunā dāņu valodā. Tajā ir arī mana vaina – es maz runāju ar viņiem savā dzimtajā valodā. Mēs ar sievu pārsvarā runājam latviski vai vāciski – tā bija pirmā mūsu saziņas valoda. Vecākais dēls Emīls, kam ir deviņi gadi, runā dāniski. Kad atbrauc mani vecāki, viņš kļūst par tulku savam mazākajam brālim un māsai. Sieva arī runā dāņu valodā. Tā ka mūsu ģimenē ir trīs sarunvalodas – dāņu, vācu un latviešu.
Vai jums bija viegli apgūt latviešu valodu?
– Daudz grūtāk nekā angļu un vācu. Taču šeit runā, ka arī dāņu valoda ir ļoti grūta. (Smejas.)
Kurš patlaban nodarbojas ar jūsu ģimenes biznesu Dānijā?
– Mani vecākie brāļi. Mēs vecākiem esam četri. Divi vecākie brāļi nodarbojas ar ražošanu, bet jaunākais brālis – ar tirdzniecību pa visu Dāniju. Citās Skandināvijas valstīs strādā viena firma un aģents. Savukārt tirdzniecība ar Eiropu un Turciju notiek caur Latviju. Lai samazinātu riskus, mēs esam paplašinājuši tirgu un bez Skandināvijas eksportējam sveces arī uz Vāciju, Šveici, Austriju, Franciju, Spāniju un Turciju.
Vai jūsu uzņēmumu arī skārušas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju un tās atbildes sodi?
– Tiešā ziņā ne, bet pastarpināti mēs jūtam savstarpējo sankciju sekas. Mēs Krievijā iepērkam parafīnu. Sankciju rezultātā Latvija un Lietuva paaugstinājušas ievedmuitas nodokli Krievijas parafīnam, un tas sadārdzinājis mums izejvielu. Turklāt sankciju dēļ Krievija ražo mazāk tehnisko eļļu, bet parafīns ir šīs ražošanas blakusprodukts, tātad arī tiek ražots mazāk parafīna. Pagaidām vēl mums izejvielas pietiek, bet, ja uzradīsies jauni klienti, tad izjutīsim deficītu. Nāksies iepirkt parafīnu Vācijā, kur tas ir ievērojami dārgāks.
Vai jūs apmierina sadarbība ar Ventspils brīvostas pārvaldi?
Sadarbojamies ar Ventspils brīvostas pārvaldi uz mums izdevīgiem nosacījumiem. Esam uz ilgu laiku noīrējuši brīvostai piederošu zemes gabalu, savukārt ražošanas ēkas pieder mums. Nesen noīrējām vēl vienu zemes gabalu, uz kura tagad būvējam trešo noliktavu gatavajai produkcijai. Būvdarbi ir praktiski pabeigti, tagad savācam celtniecības atkritumus no jau gatavā objekta.
Komentāri (0)