Aksels Peters no Vācijas pilsētas Hannoveres jau septiņus gadus strādā Ventspils uzņēmumā Bucher Municipal, turklāt pēdējos trīs gadus no mūsu pilsētas nav izbraucis ne reizes. Akselam patīk Ventspils, jo tā ir tīra un droša. Darbā un mājās līdzās Akselam vienmēr ir viņa uzticamais draugs suns Haso.
Cik ilgi un kāpēc jūs strādājat Ventspilī?
– Sāku strādāt Ventspilī 2008. gada 16. janvārī. Hannoverē strādāju tāda paša nosaukuma uzņēmumā, un mani uzaicināja uz Ventspili – kontrolēt ienākošo detaļu un gatavās produkcijas kvalitāti, kā arī apmācīt vietējos speciālistus. Es pieņēmu šo piedāvājumu, un tagad jau septiņus gadus dzīvoju un strādāju šeit.
Ko jūs varat pastāstīt par sevi?
– Man ir 58 gadi. Uzņēmumā Bucher Municipal strādāju 28 gadus. Precīzāk sakot, tas ir nevis darbs, bet hobijs. Uzskatu, ka tā ir labākā motivācija personāla sagatavošanai. Pēc profesijas esmu elektronikas inženieris. Strādāju vienā no Siemens uzņēmumiem. Biju pievērsies augstas kvalitātes sensoru ražošanai. 1994. gadā sāku strādāt Schoerling rūpnīcā, kas vēlāk kļuva par koncerna Bucher Industries sastāvdaļu un ieguva nosaukumu par Bucher Schoerling.
Vai pirms uzaicinājuma strādāt Latvijā bija gadījies šeit būt?
– Nē. Pirms darba Ventspilī piecus mēnešus strādāju Itālijā, kur apmācīju personālu un kontrolēju gatavo produkciju.
Kādi bija jūsu pirmie iespaidi par Latviju un Ventspili?
– Pēc pieciem pavadītiem mēnešiem Itālijā, kur ielās ir trokšņains un netīrs, Ventspils uzreiz man iepatikās ar savu izcilo tīrību. Manā dzimtajā pilsētā – Hannoverē – šī lieta nav tik ļoti sakārtota. Otrs, kāpēc man ļoti iepatikās Ventspils, ir tas, ka šeit ir daudz bērnu rotaļu laukumu. Hannoverē, pat visā Vācijā kopumā bērnu rotaļu laukumu ir divas trīs reizes mazāk. Vēlāk parliecinājos, ka pilsētā ir arī ļoti aktīva sporta dzīve.
Kāpēc jums tik ļoti iekrita acīs bērnu rotaļu laukumi? Jūsu ģimenē ir mazi bērni?
– Nē, mani bērni jau ir izauguši. Uzskatu, ja ir labi aprīkoti bērnu rotaļu laukumi, tas ievērojami samazina nelaimes gadījumu skaitu ielās. Ja bērni rotaļājas tam atvēlētajās vietās, viņi neizskries nejauši uz ielas braucamās daļas pēc bumbas. Redzu, ka pilsēta tādējādi īsteno pārdomātu politiku, rūpējoties par saviem iedzīvotājiem.
Kā jums šeit klājas? Ko jūs darāt brīvajā laikā?
– Man šeit klājas labi. Galvenā nodarbe brīvajā laikā – garas pastaigas svaigā gaisā ar suni. Sunim kaut kur ir jāpatērē enerģija. Staigājam trīs reizes dienā pa divām trim stundām, mērojot piecus līdz desmit kilometrus, brīvdienās staigājam vēl ilgāk. Vasarā ejam peldēt. Ziemā arī varētu, bet neriskēju. Pastaigu laikā esmu pamanījis, ka pēc tam, kad parkos celiņus tīrījusi speciālā mašīna, tie kļūst ļoti slideni un pa tiem ir bīstami pārvietoties. Turklāt traktors, kas bieži tīra celiņus, sapresē sniegu, bet, kad tas sāk kust, veidojas daudz ūdens. Manuprāt, tas nav īsti pareizi.
Vai Vācijā celiņus neattīra no sniega?
– Mežā un parkos netīra. Cilvēki zina, ka ziemā mēdz būt daudz sniega, un ar to rēķinās. Privāto māju īpašnieki paši tīra sniegu no teritorijām, kas atrodas pie viņu mājām.
Bet, ja Latvijā pārņemtu Vācijas pieredzi, iespējams, tās mašīnas, kuras jūs ražojat, toskait arī Ventspilī, nebūtu tik pieprasītas?
– Mūsu rūpnīcas ražo mašīnas, kas tīra ielas pilsētās, bet mēs runājam par gājēju un pastaigu takām mežā un parkos. Piemēram, Jūrmalas parkā un Enkuru takā ziemā, kad ir mīnus grādu temperatūra, pēc celiņu tīrīšanas uz tiem veidojas pliks ledus un cilvēki bieži krīt.
Vai jūs arī esat kritis?
– Nē, man līdz šim ir veicies.
Kur jūs dzīvojat Ventspilī?
– Es īrēju dzīvokli Inženieru ielā. Man liels jaunums bija komunālo pakalpojumu apmaksas sistēma. Hannoverē es maksāju par visu fiksētu summu visu cauru gadu. Bet nākamā gada sākumā saņemu pārrēķinu.
Kā jums šķiet, vai dzīvot Latvijā ir dārgi?
– Nevaru neko par to pateikt, jo šeit strādāju pēc Eiropas līguma, saņemot attiecīgu samaksu. Es nezinu, cik pelna vietējie iedzīvotāji, tādēļ nevaru salīdzināt dzīves līmeni Latvijā un Vācijā.
Ko saka jūsu pieredze un novērojumi, kas uzkrāti pa septiņiem dzīves gadiem Ventspilī?
– Mani iespaidi ir pozitīvi no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, šeit ir ļoti komfortabli laika apstākļi. Hannoverē klimats ir mitrāks. Vasarā šeit gaisa temperatūra parasti ir 24–25 grādi, bet Hannoverē – 34–37 grādi. 2009. gadā jūlijā aizsūtījām no Ventspils četrus cilvēkus uz Hannoveri, uz apmācībām. Viņi tur nespēja izturēt astoņu stundu darba dienu ražošanas telpās, jo laukā bija 38 grādu karstums, viņi visu laiku lēja sev virsū ūdeni, taču arī tas nebija glābiņš. Vajadzēja saukt viņus atpakaļ un nākamreiz sūtīt mācīties jau ziemā. Šeit tādu problēmu nav. Otrkārt, jūras krasta un pludmales tuvums. Hannoverē jāmēro līdz pludmalei 180 kilometri. Treškārt, atvērtie veikali visu nedēļu no pulksten astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, bet dažviet – pat līdz desmitiem un vienpadsmitiem vakarā. Hannoverē tikai divi trīs veikali ir atvērti līdz astoņiem vakarā, bet svētdienās un svētku dienās visi veikali ir slēgti.
Vai uzņēmumā jūs kontrolējat vietējo darbinieku darbu?
– Tas ir mans pienākums. Darbinieki nezina, kad es vai citi speciālisti no kvalitātes kontroles nodaļas pienāks pie viņiem, lai pārbaudītu darba kvalitāti, tāpēc viņiem visu laiku ir jāstrādā labi.
Un ko jūs domājat par savu kolēģu darbu Ventspilī?
– Viņi strādā labi. Man patīk tas, ka visi strādājošie rūpnīcā ļoti ātri saprot, kas no viņiem tiek prasīts, kur bijusi kļūda, un ir gatavi ātri mainīt situāciju. Man šķiet, ka vietējos speciālistus pareizi un labi sagatavo. Reizēm mums rodas arī diskusijas, kad strādājošais grib saprast, ko viņš ir darījis nepareizi un kāpēc vajadzētu darīt citādi.
Kādā valodā jūs sazināties ar saviem kolēģiem?
– Vācu vai angļu valodā, reizēm kombinēju. Daudzi zina valodas, ar citiem sazinos ar tulku palīdzību.
Vai Ventspilī ir nācies saskarties ar valodu problēmu ārpus uzņēmuma?
– Nē. Veikalos sazinos angliski. Es labprāt apgūtu latviešu valodu, taču kursi notiek darba laikā, kad esmu aizņemts. Ja iešu uz latviešu valodas kursiem trīs mēnešus, tad boss mani izdzīs no darba (smejas).
Kas vēl jūs šeit pārsteidz?
– Sākumā pārsteidza tas, ka vietējie darbinieki bez iebildumiem strādā virsstundas. Vācijā tas nav tik vienkārši. Ja darba devējs vēlas, lai strādājošie strādātu virsstundas, viņam vispirms ir jāizdod attiecīgs rīkojums, pēc tam šo rīkojumu izskata arodbiedrība, vēl pēc tam, ja arodbiedrība piekrīt, darba devējam ir jāsastāda precīzs to cilvēku saraksts, kuri strādās virsstundas, un jānorāda, cik būs šo virsstundu. Te tas atrisinās ļoti vienkārši – cilvēkiem pasaka, ka vajadzēs strādāt ilgāk, un viņi strādā. Un nevienu tas nepārsteidz. Man tas bija kaut kas jauns.
Vai te jums arī iznāk strādāt virsstundas?
– Protams, taču to paredz mans līgums. Turklāt reizēm mēs strādājam pēc saīsināta grafika, bet, kad tiek saņemts liels pasūtījums, tad strādājam ilgāk.
Ko jūs domājat par to, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji aizbrauc no savas valsts darba un labākas peļņas meklējumos?
– Daudzi ļaujas spekulācijām. Viņiem saka, ka citās Eiropas valstīs ir daudz labāk nekā Latvijā, un viņi aizbrauc, piemēram, uz Angliju, kur viņiem sola maksāt 2000 mārciņu mēnesī. Taču, vai viņi zina, cik viņiem vajadzēs maksāt par dzīvokli, transportu, uzturu, apģērbu un citām vajadzībām? Es domāju, ka Latvijas sabiedrība ir nobriedusi diskusijai par to, kāpēc cilvēki aizbrauc no valsts un kā viņus atgriezt atpakaļ.
Vai jums ir draugi Ventspilī?
– Jā, pietiekami daudz. Tie ir gan mani kolēģi darbā, gan cilvēki, kuri nav saistīti ar mūsu uzņēmumu, piemēram, tie, ar kuriem es iepazīstos vietējās kafejnīcās.
Kurām kafejnīcām Ventspilī dodat priekšroku?
– Nekādu īpašu priekšroku nav. Reizēm ar kolēģiem dodamies uz Skroderkrogu, Jūras brīzi, Melno sivēnu.
Kā jums patīk Latvijas virtuve?
– Tā atšķiras no vācu – daudz maigāka, nav tik asa kā Hannoverē. Tomēr pārsvarā gatavoju sev pats, jo īpaši brīvdienās. Domāju, ka man tas sanāk gana labi.
Vai jūs apmeklējat koncertus, teātrus Ventspilī?
– Tikai vasarā. Man patīk arī vietējie svētki, piemēram, Jāņi, kurus var svinēt svaigā gaisā.
Jūsu darba vietā vienmēr jums līdzās ir suns Haso. Kāpēc tā?
– Suns nevar uzturēties mājās viens deviņas desmit stundas, sunim ir vajadzīgas pastaigas. Tādēļ aprunājos ar priekšnieku un palūdzu atļauju ņemt Haso līdzi uz darbu. Viņš atbildēja: ja suns ir mierīgs – nav nekādu problēmu. Uz darbu dodamies piecos no rīta, pusotru stundu staigājam un pusseptiņos esam rūpnīcā. Visi darbu sāk pusastoņos, taču man patīk ierasties darbā stundu agrāk, lai varētu sagatavoties darba dienai un strādāt mierīgi, bez stresa.
Vai sunim nav grūti izturēt garo darba dienu?
– Sunim ir ļoti ērta būdiņa, kuru uzdāvināja rūpnīcas kolektīvs. Ap pusdienas laiku dodamies nelielā pastaigā svaigā gaisā. Te viņam ir ēdiens, ūdens un viss nepieciešamais, tāpēc viņš mierīgi iztur līdz pieciem, reizēm līdz sešiem vakarā. Un tad mums ir garš ceļš mājup – divas ar pusi vai trīs stundas.
Kur jūs dabūjāt šo suni?
– Pirms aptuveni pieciem gadiem ciemojos pie kādas ģimenes un viņi man jautāja, vai es nevēlos suni. Toreiz Haso bija tikai četras nedēļas, viņš bija viens no trīs brālīšiem –vismierīgākais, pārējie visu laiku smilkstēja. Un es nolēmu suni paņemt. Tagad tas sver 50 kilogramus. Viņa tēvs ir šarpeja sugas pārstāvis, bet māte – aitusuns. Šis jau ir trešais suns manā mūžā. Iepriekšējo man atveda no Dienvidslāvijas, vēlāk tas kļuva milzīgs, svēra 85 kilogramus. Abi iepriekšējie suņi dzīvoja pie manis 12–13 gadus. Haso normāli uztver svešiniekus, nav agresīvs, man tas ir ļoti svarīgi. Strādājošie sākumā suni uztvēra tā piesardzīgi, taču, sajutuši viņa mierīgo raksturu, iemīlēja. Kad braucu uz Hannoveri, suns paliek pie mana kolēģa.
Cik bieži jūs braucat uz mājām?
– Pēdējo reizi biju pirms trīs gadiem. Parasti turp dodos darba komandējumos. Atvaļinājumu vairs nepavadu Hannoverē – ļoti daudz laika aiziet radu un draugu apmeklējumiem. Ar divām nedēļām ir par maz. Esmu vienmēr gatavs uzņemt radus pie sevis Ventspilī.
Kā jūs pavadāt atvaļinājumu?
– Vienā reizē varu paņemt brīvu tikai vienu nedēļu, tādēļ atpūšos Ventspilī. Kā jau sacīju, mēs ar suni ļoti daudz staigājam, kas man nāk tikai par labu. Pagājušajā gadā tikai vienu dienu slimoju.
Kad beigsies jūsu darba līgums vai aiziesiet pensijā, brauksiet uz mājām vai arī paliksiet šeit?
– Par to vēl ir pāragri runāt. Līdz pensijai vēl jāstrādā septiņi gadi. Kad man paliks 65, paskatīšos: ja darbinieki šeit labi strādās, tad varēšu iet pensijā (smejas). Vai pensijas gados palikšu Ventspilī? Pagaidām nezinu. Līdz tam vēl ir jānodzīvo.
Komentāri (0)