Ventspils ostas darbības aktivizēšanās 19. gs. vidū

Kuģu ienāk arvien vairāk

1853. gadā sākas kuģu satiksme starp Rīgu, Ventspili un Liepāju. Latviešu Avīzēs 1853. gadā par to vēsta pastāvīgā avīzes korespondenta Puzes mācītāja Johana Heinriha Kavala (1799–1881) raksts. Tvaikonis no Rīgas uz Ventspili iet 10–12 stundas, no Ventspils uz Liepāju – 6 stundas. 1859. gadā Latviešu Avīzes raksta, ka inženieris Klekls Ventspils ostai divi dambjus taisa, kuru izbūvēšanai valdība piešķīrusi 140 000 rubļus. Ar koka bulverķiem nostiprina arī Ventas krastu pilsētas teritorijā. Uzlabojoties kuģošanas apstākļiem Ventspils ostā, paplašinās arī ostas darbība. 1860. gadā Ventspils ostā ienākuši 210 kuģi, 1863. gadā – 258, 1865. gadā – 486. Gadsimta otrajā pusē Ventspils ostā ieved to pašu sāli un siļķes, bet tiem pievienojas plašāks citu preču klāsts – metāla izstrādājumi, tērauds, skārds, ķieģeļi, dakstiņi, stikla pudeles, stearīns, eļļas, cukurs, vīns. Arvien vairāk sāk ievest akmeņogles. Izvedpreces arī ir tās pašas linsēklas, labība, lini, kaņepāji, muižu spirta brūžos ražotais spirts, bet arvien vairāk eksportē kokmateriālus. Sliktie iekšzemes ceļi joprojām ir ostas attīstības būtiskākais kavēklis.

Ventas–Nemunas kanāla epopeja

Kā vienmēr, slavējot Ventspils ostas izcilās dabiskās īpašības, tiek uzsvērts tās nesamērīgi necilais darbības apjoms, pamatojums tam jau ilgus gadsimtus ir viens un tas pats. Šai ostai priekš daudzmaz vērienīgas darbības vienmēr pietrūcis iekšzemes tirgus, tā apjoms pārāk šaurs, ūdens ceļu pa Ventu nevar plaši izmantot, jo Venta vietām pārāk sekla, pie Kuldīgas ir Rumba, vilinošie projekti par Ventas ūdensceļa savienošanu ar Nemunas upi Lietuvas teritorijā, veidojot plašu aizmuguri Ventspils ostai, nekad nav realizēti.

Bet par šo problēmu ir runāts, bez pārspīlējuma, gadsimtiem ilgi. Kādā 1901. gadā iznākušā grāmatā par Kurzemes guberņu teikts, ka šāds projekts sākts jau 1796. gadā, 1823. gadā pabeigts. Izmaksas aplēstas uz 12 miljoniem rubļu. Projekts paredz savienot Ventas augšteci ar Nemunas pieteku Dubisu. Kanālam būtu jābūt 15 kilometrus garam. Darbi sākas ar plašu vērienu. Apkalti akmeņi sagatavoti miljoniem rubļu vērtībā, sākti arī zemes darbi. Taču 1831. gadā izceļas poļu dumpis, cara valdība darbus pārtrauc, nevēlēdamās poliskajai Lietuvai radīt priekšrocības, un, kaut it kā uz brīdi darbi atjaunojas, 1838. gadā tie pārtraukti uz visiem laikiem. Taču kā ideja un liela Ventspils ostas priekšrocība varbūtējas realizācijas gadījumā šis projekts tiek daudzināts vēl 1. pasaules kara priekšvakarā.

Pilsētas izaugsme

Ventspils ostas darbības uzlabošanās un paplašināšanās 19. gadsimta otrās puses sākumā nekavējoties atspoguļojas pilsētas apbūvē. Abu šī laika lielo Ventspils tirgotāju un kuģīpašnieku – Gūtšmitu un Reinkes – ģimenes uzceļ savas smalkās savrupmājas. Gūtšmiti savu māju 1850. gados līdz 1863. gadam ceļ Kuldīgas ielā, tagad Kuldīgas iela 2. Reinkes, kuriem līdz tam pieder gruntsgabals, uz kura atrodas Ventspils Zinātniskā bibliotēka un Fabriciusa piemineklis, un kuru vēl 18. gadsimtā celtās dzīvojamās mājas daļa nu ir bibliotēkas sastāvdaļa, uzceļ māju Dārza ielā, tagad Dārza iela 2, tās celšanu datē ar 19. gs. 2. pusi. Abi eklektikas jeb historisma stila nami ir šī vēstures perioda un Ventspils ostas darbības atdzīvošanās liecinieki. Tagadējais tiesas nams pie Tirgus laukuma – Katrīnas ielā 14, arī tapis 19. gs. vidū –1860. gados. To, šķiet, cēlusi tirgotāju Māleru ģimene – vismaz Kārlis Mālers 1866. gadā namu pārdod Ventspils Aizjūras tirgoņu biedrībai. Blakus ēkai atrodas iekoptais un iežogotais Tirgoņu dārzs – smalko Ventspils ģimeņu sabiedrisko pasākumu norises vieta. Dārzā uzbūvēta neliela estrāde, tur 20. gadsimta sākumā notikušas pirmās kinoizrādes šajā pilsētā. Te darbojas arī vācu kultūras biedrība – 1845. gadā dibinātā Musse, arī Ventspils birža. 1920. gadu sākumā kādu laiku namā atrodas Ventspils pilsētas valde, bet kopš 1920. gadu beigām līdz pat šai dienai – tiesu iestādes.

Ekoloģiskās problēmas. Ostgals

Ventspils pirmā lielā aizputināšana ar baltajām jūrmalas smiltīm notiek 17. gadsimtā un ir Livonijas ordeņvalsts un Kurzemes un Zemgales hercogistes sākuma laikos veiktās piepilsētas mežu izciršanas rezultāts. Pēc tam ir bijuši diezgan nevarīgi mēģinājumi smiltis nostiprināt ar stādījumiem, bet tie redzamus panākumus nav devuši. Pēc Napoleona epopejas (1812. gads) Ventspils kā ostas pilsētas darbība nostiprinās – cariskās Krievijas paspārnē vairs redzamu militāru draudu nav. Kaut Kurzemes guberņas apraksts 19. gadsimta sākumā paudis, ka ostā var ienākt lieli kuģi, tomēr Ventspils ostas nemitīgā aizsērēšana ir gadsimtiem ilgstoša problēma. Dažkārt ledus iešanas laikā samazinās sēklis, kas veidojas ostas priekšā no upes straumes veidotajiem sanešiem, taču osta aizsērē arī no vēja nestajām vaļējām smiltīm, kas pie valdošajiem rietumu vējiem nonāk Ventas gultnē. Tā ir kopēja problēma visām Kurzemes ostām, un tās saasināšanos katrā ziņā izsaukusi mežu samazināšanās jūras piekrastē.

Bet kopš 19. gadsimta pirmās puses ir arī vērojami vairāki pasākumi šīs nelaimes mazināšanai. Plašākais no tiem ir cariskās Krievijas valdības izdotais plašais aicinājums. Valdība vēršas pie brīvlaistajiem Kurzemes zemniekiem ar aicinājumu apmesties baltajās smiltīs pie Kurzemes ostas pilsētām, lai iekoptu, kultivētu un apbūvētu šīs teritorijas, tādējādi ­novēršot balto smilšu tālāku pārvietošanos un ostu aizputināšanu. Tiek solītas dažādas privilēģijas – vairākus gadus nodokļu atlaides, būvmateriāli un malka no valsts meža par velti, samaksa par katru uzceltu ēku.

Tā sākas pakāpeniska Ostgala apdzīvošana. Jūras piekraste pirms 20. gadsimta Ventas kreisajā malā atradusies tuvāk nekā tagad. Jūras atkāpšanos izsauks tikai jauno lielo molu izbūvēšana 1905. gadā. Bet 19. gadsimta vidū vēl viss ir pa vecam. Starp veco Kazandžu ceļu – tagadējo Vasarnīcu ielu – un jūras malu attālums ir daudz mazāks nekā šodien. Viss šis klajums, kopš tas pirmo reizi sāk parādīties uz kartēm, tiek dēvēts par smilšainu, kāpām klātu vietu. Nu uz baltajām smiltīm apmetīsies cilvēki, lai ar apbūvi un stādījumiem piedabūtu smiltis nostiprināties. Viens no pirmajiem ienācējiem tagadējā Ostgalā ir vecais lībietis Jānis Princis (1796–1868). Viņš nāk no Popes muižai piederošā Miķeļtorņa, ko tolaik sauc par Pizi. Ventspilī viņš ienāk ap 1844. gadu, un 1853. gada Ventspils plānā vēl pilnīgi tukšajā tagadējā Ostgala rajonā ir tikai viens punkts ar apzīmējumu – Dom Princa. Otra senākā Ostgala iedzīvotāju dinastija ir no Staldzenes ienākušie Znotiņi. Ostgals un tā tuvākā apkārtne ilgus gadu desmitus būs zvejnieku dzīves vieta.

Zvejniecība

19. gadsimta 2. puses laikā Ostgalā pie Ventspils izveidojies zvejniekciems – te pamatā dzīvo Ventspils zvejnieki. Vēl līdz 20. gadsimta sākumam zvejots tiek ar vecām tēvu tēvu metodēm – airu laivās, pašaustiem tīkliem, netālu no krasta. Ingrīdas Štrumfas vectēvs savā jaunībā – ap 1890. gadu – met tīklus tur, kur vēlāk uzbūvēs loču torni, t.s. balto bāciņu. Šodien tā atrodas Jaunās zvejas ostas A gala krastā. Toreiz tur ir dziļa jūra. Bet zvejniecība strauji attīstās – strauji augošais iedzīvotāju skaits jau arī nodrošina arvien plašāku pieprasījumu.

Zvejniecības attīstība tiek prognozēta plašā apjomā, un esošā zvejas osta zvejniekiem sen kļuvusi par šauru. Laivu skaits ļoti pieaudzis. Vecajā ostā piestāšanās līnijas garums 160 asis, tas ir – 336 metri. Daļu lieto kronis. Nav teritorijas krastā zvejas rīku glabāšanai, tīklu žāvēšanai, zivju apstrādāšanai. Nav vietas zivju pārdošanai vairumā. Tāpēc iecerēts būvēt jaunu zvejas ostu. Jauno ostu domāts celt aiz loču torņa netālu no D mola gala. Tā paredzēta daudz plašāka, ar rezervi turpmākai attīstībai, bet uznākušais karš pārtrauc visu, tai skaitā arī zvejniecības attīstību.

Zvejnieku bīstamais amats

Zvejnieku darbs un burinieku laikmetā arī jūrnieku darbs – tie ir vieni no bīstamākajiem amatiem. Nav rudeņu un pavasaru, kad postā neietu kādas zvejnieku laivas. Ir vairākas patiešām traģiski plašas zvejnieku bojā ejas – 1904. gadā pirms Ziemassvētkiem lielā vētrā Ventspils piekrastē aiziet bojā 7 laivas ar 26 zvejniekiem, no Ventspils šajā reizē ir 2 laivas ar 6 vīriem. 1909. gada novembrī vienā naktī bojā iet no Ventspils 12, no Lībciema 4, no Užavas 2 zvejnieki. Vaimanas skan visā piekrastē. Decembrī 16 zvejnieku laivas pārsteidz vētra, noslīkst 10 zvejnieki. 1913. gada augustā atkal vētrā aiziet bojā 7 Ventspils zvejnieki, oktobrī 4 Sārnates zvejnieki. Zvejniekus pašus jūra atdod tikai pēc vairākām dienām, dažkārt – vairākiem mēnešiem un pat gadiem, dažreiz – nemaz.

Foto: 1857. gada Ventspils un Ventas upes plāns.