Sviests, ziloņi un nafta Ventspils ostā

Pagātnē lielākais smagums, pārkraujot kravas, tika iznests uz cilvēku pleciem, bet darbarīki bija lāpstas un ķerras un cilvēku rokas un muguras. Beramkravu saturu vajadzēja vispirms sabērt maisos, maisus uzcelt uz paletēm un pēc tam pārvietot. Arī tad, kad kuģu kravu tvertnes beramkravām jau tika sadalītas apcirkņos un graudus kuģos krāva ar konveijera palīdzību, labību izlīdzināt nācās ar lāpstām. Šodien kuģu iekraušana ir pavisam citāda – līdz maksimumam mehanizēta un pat datorizēta.

Vasks un āda Hanzas laikā

Livonijas ordeņa valsts laikā caur Ventspils ostu eksportēta labība un citas preces, izmantojot gan Ordenim piederošos kuģus, gan nolīgtos. Tā kā Ordeņa attiecības ar Hanzas savienību bija labas, tirdzniecībā iesaistījās arī Ventspils tirgotāji. Bija jāievēro vien zināmi nosacījumi. Piemēram, Ventspilī bija aizliegts tirgoties ar Francijas, Valonijas, Lombardijas, Anglijas, Skotijas, Spānijas un Flandrijas tirgotājiem.

Baltijas jūras un Ziemeļjūras piekrastē parādījās jauns kuģa tips – koge. Starp citu, tā nosaukums arī ietekmēja vārda kuģis rašanos latviešu valodā. Koges kļuva par Hanzas pilsētu savienības galvenajiem kuģiem. Pirmās koges bija ar nelielu kravnesību – 12 lastiem (24 tonnas), bet vēlākos gados sasniedza jau 100 lastu (200 tonnas). Savukārt 14. gadsimta beigās parādījās holkas jeb halkas – lielāki platdibena kuģi ar sarežģītāku buru sistēmu. Tām sāka uzlabot ķīļus un līdz ar to stabilitāti, kas ļāva pārvadāt jau daudz smagākas kravas, sasniedzot 150–285 lastus jeb 300–500 tonnas.

Galvenā eksportprece Livonijas posmā bija labība. Jāpiebilst, ka labība bija arī pakļauto iedzīvotāju galvenā nodeva. Tāpat izveda vasku, pēc kura tolaik Eiropā bija milzīgs pieprasījums. Vērtīga izvedprece bija zvērādas. Visvairāk izveda vāverādas, bet aktīva tirdzniecība notikusi arī ar zebiekstu, sermuļu, ūdeļu, caunu un sabuļ­ādām.

Strauju pieaugumu sāka piedzīvot arī kokmateriālu izvešana caur Ventspils ostu. Savukārt ārzemēs vietējie tirgotāji pirkuši un uz Ventspili veduši darvu un pelnus. No pelniem iegūto potašu izmantoja ziepju vārīšanā un stikla izgatavošanā. Tāpat pieprasīta ievedprece ostā bija sāls. Dārgāko sāli ieveda no Lineburgas Vācijā, bet lētāko – no Dienvidrietumfrancijas. Palielinājās arī ievestais dzelzs apjoms. No citām zemēm ventspilnieki gaidīja arī audumus: dārgākos no Flandrijas, lētākos – no Nīderlandes, Vācijas un Anglijas.

«Klaipēdas komturam bija pienākums Kuldīgas komturijai kā nodevu ik gadu piegādāt ar Ventspils ostas starpniecību 1200 lielus plaužus un 1000 līdakas.»

Ziloņkauls, vergi un inspektori

Kurzemes hercogistes laikā izvērsa aktīvu tirdzniecību ar labību un meža materiāliem. Ostā kā hercoga tirdzniecības aģenti darbojās fogti. Tie organizēja kravas hercoga kuģiem, uzņēma ostā kuģus, organizēja to lādēšanu, atbildēja par jūrnieku atalgošanu un kuģu apgādi ar pārtiku. Vēlāk fogtu sāka dēvēt par inspektoru. Par visām ienākošajām un izejošajām precēm bija jāmaksā muita. Interesanti, ka skaidru naudu tolaik pārvadāja līdzīgi precēm un par katru ievestās naudas iepakojumu bija jāmaksā 5 graši nabago labā. Tāpat bija noteikti tarifi par dažādām kravām. Par 1 lasta kviešu izvešanu – 76,5 graši, par 1 lastu rudzu, miežu vai iesala – 45 graši, bet par mucu sviesta, miltu vai medus – 22,5 graši. Lētāk izmaksāja muciņa zirņu – 4 graši. Par ievestajām precēm vajadzēja maksāt 1% no to vērtības.

No Kurzemes uz Gambiju sūtīja labību, miltus, gaļu, linus, kaņepājus, degvīnu, alu, kokmateriālus, darvu, stiklu, dzelzi, krelles un ieročus, bet no Gambijas ieveda ziloņkaulu, dzīvnieku ādas, sāli, rīsus, palmu eļļu, kokosriekstus, zemesriekstus un garšvielas. Daži vēsturnieki min arī zeltu un vergus.

«Zemniekiem – klaušiniekiem – par liela kuģa izkraušanu izsniedza 10 pūru rudzu, par maza kuģa izkraušanu – 5 pūrus.»

Sāls kuģiem, zivīm un cilvēkiem

Laikā, kad Ventspils osta atradās Krievijas impērijas sastāvā, tajā notika pozitīvas pārmaiņas un, uzlabojoties kuģošanas apstākļiem ostā, būtiski pieauga arī kuģu skaits. Sākās tvaikoņu laiks, kurā vieta aizvien bija arī buriniekiem. Buriniekam pēc nolaišanas ūdenī labākā krava bija sāls, jo tas impregnē koku. Sāli līdz pat 19. gadu simta beigām pārvadāja gan vācu, gan latviešu kuģu īpašniekiem piederošie burinieki. Sāls lielā daudzumā bija nepieciešams tradicionālajām jūras zvejniecības valstīm.

Baltijas guberņai akmens sāli piegādāja no Anglijas raktuvēm. Savukārt porcelāna rūpnīcām bija vajadzīgi baltie māli – kaolīns. Tos ieveda no Lielbritānijas dienvidiem – Kornvolas pussalas. Plaši pazīstama ievedprece Ventspils ostā bija Pireneju pussalā un Āfrikas ziemeļos augošo korķozolu miza. To izmantoja ne tikai pudeļu aizkorķēšanai, bet arī pludiņiem, glābšanas riņķiem un izolācijai. Tāpat ieveda brazeļkoku, kokvilnu,vilnu. Šajā laikā strauji pieauga akmeņogļu imports.

70% no Krievijas sviesta

Kad Ventspils osta atradās Krievijas impērijas sastāvā, sākās dzelzceļa līnijas Maskava–Ventspils–Ribinska izbūve. Ostā tika izveidots Importa rajons – muitas piekraste ar plašām noliktavām, ko ventspilnieki sauca par Muitas dārzu, bet akmeņogļu pārkraušanai paredzēto piekrasti iesauca par Ogļu dārzu. Abpus Importa rajonam ierīkoja Eksporta rajonu, bet lejpus tā – Elevatora piekrasti. No ostas izveda labību, sviestu, linus, kaņepes, vilnu un citus lauksaimniecības produktus. Tika izveidota arī koku piestātne. Kokus izveda galvenokārt uz Angliju, Vāciju, Beļģiju. Tāpat ostā drūzmējās koki, kas bija paredzēti dzelzceļa būvēšanai. Tos atpludi­nāja pa Ventu, Abavu un Cieceri. Plosti piestāja kreisajā krastā.

Elevators bija ostas lepnums – tolaik modernākais Eiropā. 1908. gadā atklāja arī saldētavu sviesta uzglabāšanai. No Sibīrijas atvesto sviestu tālāk caur Ventspili izveda uz Vāciju, Angliju un Dāniju. Ar Ventspils ostas starpniecību Krievija realizēja 70% no eksportētā sviesta. Vasarā pa dzelzceļu piegādāja 144 tonnas sviesta dienā. Uz kuģiem sviesta mucas tika uzripinātas pa slīpnēm.

Celtņi atvieglo darbu

Gadsimta sākumā ostā parādījās celtņi ar 10 tonnu celtspēju, bet 1913. gadā ostā sāka montēt elektrisku celtni ar 45 tonnu celtspēju. Tas bija pirmais elektriskais ceļamkrāns Krievijas ostās, turklāt piedzīvoja garu mūžu, nokalpojot līdz pat 1962. gadam. Tik jaudīgs pacēlājs 20. gadsimta sākumā bija nepieciešams, lai varētu piegādāt lokomotīves dzelzceļam.

Uz zaļā zelta rēķina

Latvijas brīvvalsts laikā ienākušo kuģu īpatnība bija mazā iegrime, tā nepārsniedza 3 metrus, un no tranzīta pakalpojumiem osta guva niecīgus ienākumus. Galvenā eksporta prece bija Latvijas zaļais zelts – koks. Ventspili dēvēja par Latvijas koku eksporta ostu. Otra galvenā eksporta prece bija labība, bet galvenais imports – akmeņogles un gabalpreces. Savukārt Otrā pasaules kara laikā no Ventspils krastiem pārsvarā aizbrauca laivas ar cilvēkiem. Ventspilī aizbraukšanai no Latvijas pulcējās daudzas radošas, atpazīstamas personības, to skaitā Kārlis Skalbe, Mārtiņš Zīverts un citi.

Ieved ogles, audzē cūkas

Pēc padomju varas nodibināšanas sākās ostas darbības atjaunošana un Ventspils kļuva par nozīmīgu importa ostu. Ieveda cukuru, akmeņogles, dažādas trofeju iekārtas no Vācijā demontētām rūpnīcām. Ostā strādājošo cilvēku skaits bija jau ar četriem cipariem rakstāms, un galvenā noteicēja tajā kļuva partijas organizācija. Cilvēku darbaroku trūka, vietējā laikrakstā nemitīgi aicināja pieteikties kapteiņus, mehāniķus un kurinātājus. Partija pieprasīja arī zvejas sākšanu, lai apgādātu strādniekus ar pārtiku, osta pat audzēja cūkas strādnieku apgādei.

Tomēr darbinieku, kuģu apkalpošanas organizācija un apgāde ar nepieciešamo inventāru sākotnēji bija ļoti slikta. Parasta parādība bija, ka kuģu izkraušanas laikā liela strādnieku daļa stāvēja dīkā un pat traucēja darbu. Izkraušanu izdevās organizēt sekmīgi vien tad, ja to vadīja paši priekšnieki. Taču daudzās tehnoloģiskajās izpausmēs savienības mērogā osta bija pioniere. Piemēram – kūdras un azbesta pārvadāšanā paketēs, čuguna iekraušanā ar elektromagnētu.

Lejamkravas maina ostu

Taču 1957. gadā sākās vēl viens jauns posms Ventspils ostas vēsturē. PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu par Ventspils naftas pārsūknēšanas bāzes celtniecību, un uz daļēji mākslīgi izveidotas teritorijas jūras piekrastē tapa ostas rūpnīca. Ventspils uz citu PSRS ostu fona izcēlās ar strauju mehanizāciju un progresīvām metodēm. 20. gadsimta 50. gados Ventspils ostā galvenokārt ieveda cukuru, cementu, dažādas iekārtas, ķīmiskas vielas un citrusaugļus, bet caur to izveda čugunu, antracītu, zāģmateriālus, akmeņogles, azbestu, kūdru, kokvilnu. 1961. gadā pirmo naftas kravu ostā uzņem tankkuģis.

Pat ziloņi

Kad Latvija atguva neatkarību, bet osta ieguva brīvostas statusu, mainījās ne vien kravu struktūra, bet arī ostas kanāla vizuālais tēls, īpaši Ventas kreisais krasts. Osta strādā ar dažādām kravām – lejamajām, beramajām un dažādām gabala kravām ar un bez iesaiņojuma. Ik pa laikam tiek pārkrautas arī netipiskas kravas – vieni no spilgtākajiem piemēriem ir vēja ģeneratoru milzīgie spārni un ziloņi. Ar šādām kravām veiksmīgi ga­lā tiek Noord Natie Ventspils Termi­nals.

Tehnoloģiskie risinājumi po­zitīvi ietekmē arī vidi, piemēram, slēgta tipa ogļu pārkraušanas terminā­lis nerada piesārņojumu pilsētā, Ventamonjaks uzstādījis iekārtas, kas neļauj pārkraušanas laikā nokļūt gaisā ķīmiskajām vielām. Tāpat atkal no Ventspils uz Zviedrijas krastiem tiek vesti cilvēki, par laimi, šoreiz ne bēgļu gaitās, bet gan darījumu un izklaides braucienos ar prāmjiem. Aizvien vairāk no Ventspils tiek izvestas pilsētas rūpnīcās – ostas industriālajā zonā – saražotās preces.