Ventspils – Kurzemes guberņas osta

Kad 1795. gadā bijusī Kurzemes un Zemgales hercogiste kļūst par Krievijas impērijas Kurzemes guberņu, Ventspils ir necila pilsētiņa, ostas darbība panīkusi un gadsimta sākumā īpaši netiek pieminēta. 19. gadsimta pirmajā pusē šad tad Ventspils ostu piemin tā laika centrālā prese, piemēram, Latviešu Avīzes 1832. gada 39. numurā ziņo par tiešām svarīgu notikumu – Ventspils ostā 1832. gada 3. septembrī ienācis pirmais tvaikonis, te saukts uguns kuģis, ko mūsu jūrmalnieki vēl nebija redzējuši. Desmit dienas tas nostāv Ventspils ostā, gaidot, lai pāriet spēcīgais vējš, pēc tam uzņem iecerēto ceļu uz Ollenderu zemi, proti, Holandi. Ventspils mācītājs Fridrihs Nikolajs Pauflers (1778–1856), kas avīzei piesūta diezgan daudz ziņu par Ventspili, šo notikumu nav palaidis garām un ziņo – Latviešu Ļaužu Draugs mums bija stāstījis, ka ar tādu kuģi ātri pār jūru varot braukt un ka braucējiem vis nevajag uz vēju gaidīt jeb baiļoties, ka ilgāki būs ceļā nekā nodomājuši. Tenu mūsu jūrmalnieki, kas ieraduši arvien uz vēju gaidīt, nebūt negribēja ticēt.

1836. gada 37. numurā šī avīze sniedz par Ventspili šādas ziņas: Ventspils ir laba osta, bet vēja pūtamas smiltis to vietām seklu dara. No Ventspils izved linsēklas, labību, linus un kaņepes uz Ollenderu, Englenderu, Denemarkas un vēl citām, arī Prūšu zemi. Preces ostai pieved no visas Kurzemes, kokus un malku pludina pa Ventas upi. Osta ieved sāli, siļķes, dakstiņus, pērva kociņus – tie ir krāsu koki, ko izved tālāk uz Kurzemi un Leišiem. «Ir kuģi, kas pašiem pilsētas tirgotājiem pieder, un uz tiem kurzemnieki ir par matrožiem.» Ventspils ostā ik gadus ienāk un no tās iziet 50–60 kuģu, kuru galvenās izvedpreces ir labība, lopu ādas, sālīta gaļa, tauki, sviests, dēļi, lini, linsēklas. 1838. gadā 57 izejošie kuģi izveduši preces par kādiem 470 tūkstoš rubļiem. Ienākušie kuģi, kuru preces galvenokārt ir siļķes, sāls, dažādi materiāli, aptieku preces, vīns, ir ieveduši tās par apmēram 100 tūkstošiem rubļu. 1840. gadā ir ziņas par 86 ienākušiem kuģiem, kas ieved preces par 30 tūkstošiem, izved par 200 tūkstošiem rubļu.

Tāda aina ir 19. gadsimta pirmajā pusē. Laikam jau nekas daudz nemainās līdz pat gadsimta vidum, kad, kā šķiet, centrālo varu finansētas, Ventspils ostā notiek pozitīvas izmaiņas. Līdz tam Ventspils osta izbūves ziņā visumā saglabājusies tāda pati kā hercogistes laikos. Kā Krievijas ģenerālštāba pulkvedis A. Oranovskis stāsta savās 1862. gadā publicētajās ziņās, 1780. gadā esot atjaunoti vecie, vēl hercoga Ernesta 1737. gadā celtie moli, tāpat izbūvēti daži piekrastes forti (vēl šodien redzamie Zviedru vaļņi varētu būt to pēdas). Moli remontēti 1817.–1819. gados, taču gadsimta vidū dienvidu mols pilnīgi vētru sagrauts, grīvas galā un pašā ostā veidojas sēkļi, ostā nespēj iebraukt pat vidēja lieluma kuģi. Jaunie ostas izbūves darbi iesākti 1852. gadā, tiem paredzēti 300 000 rubļi.