Līdz ar Latvijas brīvvalsts izveidi arī ostā sākās atdzimšanas posms. Kara laikā osta bija izpostīta, taču pie tās atjaunošanas ventspilnieki ķērās ar lielām cerībām, tāpat kā pie savas valsts izveides. Atzīmējot valsts dzimšanas dienu, ielūkojamies vēstures apcirkņos, pāršķirstot grāmatu Ventspils ostai 750 un vēsturnieces Inetas Didrihsones-Tomaševskas materiālus.
Pēc Latvijas Republikas izveidošanas 1918. gada nogalē sākās gana grūts attīstības posms jaunās valsts un tās iedzīvotāju dzīvē. Visas lielākās valsts ostas, kas nākotnē potenciāli varētu nest ekonomisko labumu, bija atradušās aktīvās karadarbības joslās. Gan Rīgas, gan Ventspils, mazāk Liepājas osta bija ne tikai cietušas no tiešiem postījumiem, karaspēku daļām atkāpjoties, bet arī bija zaudējušas vērtīgas mehāniskās ierīces, kas tika evakuētas uz Iekškrieviju.
Paliekošas sekas bija radījuši uz vairākiem gadiem pārtrauktie ikgadējie ostas upju gultņu uzturēšanas darbi. Ostās pavērās šādi skati: izpostītas un nodedzinātas ēkas, noliktavas, noārdīti sliežu ceļi, sabrukušas krastmalas un estakādes, saspridzināti moli un viļņlauži, iznīcināti vai sabojāti celtņi. Apmēram tā varēja raksturot ostu teritorijas ap 1919. gadu.
Kā min to laiku liecinieki, pamatīgi bija cietusi tieši Ventspils osta, par kuras sagraušanu atbildība jāuzņemas Krievijas impērijas armijas virspavēlniecībai, kas 1915. gada sākumā pirms armijas atkāpšanās no Ventspils bija devusi pavēli sagraut ostu. Vēstures liecinieki stāsta, ka neviena no Latvijas lielajām ostām, tai skaitā Rīgas, nebija tik pamatīgi izpostīta kā Ventspils. Tas tamdēļ, ka sapiera komanda veica sistemātisku ostas ierīču, molu, krastmalu un celtņu spridzināšanu.
Taču pēc neatkarības atgūšanas 1919. gadā Ventspils ostas valdes priekšnieks Fricis Martinsons aicināja pilsētas valdi un pilsētas domē ievēlētos rēderejas īpašniekus sagatavot pārskatu par piekrastes nostiprināšanu un ēku remontēšanā veicamajiem darbiem. Ostas atjaunošanā nolēma iesaistīt 500 bezdarbnieku. Ostas būvvaldes priekšnieks Oskars Kreislers situāciju tolaik raksturoja šādi: «Atradu Ventspils ostu, dabiskā un tehniskā ziņā uzbūvētu par vienu no labākajām ostām rīta jūras piekrastē, ļoti bēdīgā stāvoklī. Visur kur trūkst un ir izpostīts, starp citu arī bijušā Ventspils ostas bagera karavāne, kura sevišķi tikai priekš Ventspils ostas izbūves un ūdensceļa dziļumu uzturēšanas no bijušās krievu valdības Francijā, Marseļas kuģu būvētavā, apstellēta bija, jūras dambji ir trīs vietās no krievu karaspēka un mazākiem gabaliem caur spridzināšanu stipri izbojāti, un, tā kā pa kara laiku remonts nekad nav taisīts, tad izlabojumi ir vispārīgi jāizdara. Molu galvas, uz kurām bija dzelžu bākas uzstellētas, tika arī no krieviem uzspridzinātas. Ieeja, kura līdz kara iesākumam bija 30 pēdas dziļa, sasērēja līdz 20 pēdām. Pie iekšējās ostas ieejas ceļa atrodas no krieviem nogremdēts transporta tvaikonis Russland.»
Aktīvi ostas remontdarbi sākās 1921. gadā, un laikā no 1922. gada līdz 1928. gadam ostas atjaunošanā valsts ieguldīja 690 000 latu. Jau 1932. gadā finanšu ministram M. Skujeniekam adresētajā vēstulē tika rakstīts: «Osta tika priekšzīmīgi izbūvēta. Pašreiz ir piestātnes 2577 metru garumā, kur vienā reizē var piestāt un darboties apmēram 40 kuģi, neskaitot iekraušanu no reida. Ostas dziļums ir apmēram 24 pēdas, un kuģu izkraušana uz ūdens Ventā un iekraušana uz ūdens Ventā var notikt apmēram 7 kilometru garumā.» 1934. gadā lielākie darbi ostu izbūvē tika pabeigti.
Mūsējie pasaules jūrās
Latvijas brīvvalsts laikā ostā ienākošo kuģu īpatnība bija to mazā iegrime. Tā nepārsniedza 10 pēdas, kas ir aptuveni 3 metri. No tranzīta pakalpojumiem šajā periodā Ventspils osta guva niecīgus ienākumus, taču neaizsalstošā Ventspils osta ziemā kalpoja par Rīgas priekšostu.
Kopumā pagājušā gadsimta 20. gados trīs ceturtdaļas no Latvijas eksporta veidoja kokmateriāli un Ventspili dēvēja par Latvijas koku eksporta ostu, taču galvenā Ventspils ostas eksporta prece tomēr bija labība, savukārt importa – akmeņogles un gabalpreces. 1930. gadā Ventspils ostai bija piederīgi astoņi tvaikoņi un viens burukuģis.
1927. gadā nodibināja kuģniecības akciju sabiedrību Jūra. Tā iegādājās tvaikoņus Saule, Ausma un Gaisma. Rēderejai Tramdachs un biedri piederēja tvaikonis Viktorija. Akciju sabiedrība Stars savukārt nopirka tvaikoni Dundaga, bet sabiedrība Enkurs iegādājās tvaikoni Marga. M. Reinkes uzņēmumam piederēja tvaikoņi ar vietējiem nosaukumiem, bet ne latviešu mēlē izlocītiem – Kurland un Windau. Taču, tikko tie bija sākuši savu ceļu pa pasaules jūrām, pasauli piemeklēja ekonomiskā krīze, tādēļ par kredītiem iegādātos kuģus nācās nodot ūtrupei. Vienīgi akciju sabiedrība Jūra turpināja pastāvēt, un jau 1937. gadā tā darbojās ar peļņu.
Gandrīz pa burbuli
Tiesa, bez problēmām neiztika arī Jūra. Tvaikonis Gaisma 1933. gada. 22. februārī pie Anglijas krastiem bija sadūries ar angļu motorkuģi Grit, kā rezultātā pēdējais nogrimis. Pēc sadursmes Gaisma tika arestēta līdz sprieduma pasludināšanai, jo Grit vadība iesūdzēja to tiesā. Šī iemesla dēļ bija apdraudēta pat akciju sabiedrības pastāvēšana, jo tai nebija pietiekami daudz līdzekļu, lai samaksātu jau vairākus gadus iekavēto ienākuma nodokli par 1930. gadu Ls 47 772 apmērā. Lai varētu atbrīvot tvaikoni no aresta un tas varētu turpināt nodarboties ar tirdznieciskajiem pārvadājumiem, bija jāsamaksā tiesai 1050 angļu mārciņu, ko Jūra nebija spējīga maksāt. Tādēļ tā lūdza aizdevumu Latvijas Hipotēku bankai. Spiedīgo situāciju vēl vairāk saasināja tvaikoņa kapteiņa A. Gūtmaņa pašnāvība 1934. gada martā. Nav zināms, kā Gaismas kapteiņa pašnāvība ietekmēja pirmstiesas izmeklēšanu, bet pati lietas izskatīšana notikusi 1934. gada 17.–19. jūlijā Londonas jūras tiesā. Uz tiesu kā liecinieki aicināti 5 tvaikoņa jūrnieki. Pēc trīs dienu ilgušās tiesas prāvas tiesnesis paziņoja, ka motorkuģis Grit sadursmē vainojams par 75%, bet Gaisma – par 25%. Katrai no pusēm bija jāsedz savi zaudējumi. Gaismu atzina par vainīgu, jo tā biezā miglā bija gājusi ar pusspēku. Savukārt Grit komanda bija vainojama par nemākulīgu vadīšanu, par tā laicīgu neapturēšanu pēc tam, kad Gaisma bija devusi attiecīgus signālus, kā arī par kuģniecības likumu pārkāpšanu, dodot divus garus svilpienus, pirms kuģis bija pilnībā apstājies. Pēc tiesas sprieduma Gaisma tika atbrīvota no aresta, bet sabiedrībai Jūra pašai bija jāsedz sadursmē nodarītie zaudējumi, proti, sūce tvaikoņa dibenā.
Ar sausām kājām pāri upei
Pēc kara beigām, kad no bēgļu gaitām atgriezās ventspilnieki, pilsētā atsākās miera laika dzīve. Līdzās izpostītajai ostas teritorijai atradās vēl viena sāpīga problēma, kas skāra gandrīz ikvienu Ventspils iedzīvotāju, – tilts pār Ventas upi. Plosta tilts bija, bet itin bieži mēdza gadīties, ka ar sausām kājām to šķērsot nevarēja. Runas par jauna tilta būvēšanu sākās jau 1920. gadā, taču nekas nebija mainījies arī gadu vēlāk – ļaudis, ejot uz vilcienu Pārventas pusē, bieži vien domāja, ka gan tiltam, gan pašam gājējam ir pēdējā stundiņa klāt.
Ilgi gaidītā diena, kad abi Ventas krasti tika savienoti ar tiltu, pēckara apstākļos pienāca 1923. gada 21. oktobrī, kad tika atklāts jaunais 2,5 milj. rubļus vērtais uz 14 liellaivām būvētais 174,60 metrus garais un 8,50 m platais tilts. Tas bija ierīkots tā, lai mazie tvaikoņi var izbraukt tam pa apakšu, bet lielo tvaikoņu vajadzībām tiltam bija izgriežamā daļa. Taču prieki par jauno tiltu bija īsi. Nepagāja ne mēnesis, kad to krietni sabojāja vētra, taču vēlāk, kad to vēl papostīja velkonis Varonis, tika sasaukta īpaša komisija, kas, izvērtējot apstākļus, atklāja jaunajam tiltam vairākus būtiskus trūkumus, secināja, ka kuģu kustība caur Pontonu tiltu ir ļoti apgrūtinoša un nedroša, un bija pārliecināta, ka kuģu sadursmes ar tiltu turpināsies arī nākotnē. Visi bija izbrīnīti, kad konstatēja, ka jaunā tilta būvprojekts nemaz nav bijis saskaņots ar nevienu no šajā lietā ieinteresētajām iestādēm – ostas valdi, biržas komiteju, pilsētas valdi. Tiesa, nekādas sankcijas par nesaskaņotu būvdarbu veikšanu netika veiktas un Pontonu tilts pār Ventas upi kuģiniekiem neērtajā vietā kalpoja vēl līdz pat 1964. gadam. Lai arī vēlāk, iesaistoties dažādu nozaru pārstāvjiem un valstsvīriem, tika vētīts jautājums par jauna tilta būvniecību, kura nepieciešamību pamatoja ar ekonomiskajiem rādītājiem, pie jauna tilta tik drīz ventspilnieki vēl netika, jo šīs ieceres pārtrauca nākamais pasaules karš.
Komentāri (0)