Ostas stāsti apkopoti grāmatā

Tajā aplūkota osta cauri gadu simtiem – sākot ar dokumentu, kurā tā pirmo reizi minēta rakstos, un beidzot ar ostu, kāda viesu un pilsētas iedzīvotāju skatam un izjūtām tā atklājas šodien.

Grāmatā, kuras teksta autors ir Latvijā zināmais rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs, aptverts ļoti plašs vēstures posms – no laika, kad veidojusies Baltijas jūras piekraste Ventspils pusē, līdz mūsdienām. Lai arī vēstures fakti grāmatā izklāstīti gana konspektīvi, to interesantu dara Hānberga īpašais stāstījuma smeķis un dažādie atmiņu stāsti. Savās atmiņās dalās gan vecie jūras vilki, gan Ventspils domes un brīvostas valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Savukārt emocionālo un romantisko noskaņu tajā Hānbergs ienesis, izmantojot daiļliteratūras, arī dzejas rindas par Ventspils ostu. Tāpat pirmo reizi publicēts ļoti īpašs fotomateriālu klāsts par Ventspils ostas vēsturi.

1263. gads tiek uzskatīts par ostas dokumentālo sākumu. Vācu Livonijas ordeņa mestrs no Kurzemes bīskapa valdījumā iegūst ostu pie Ventas.

Ostas vēstures lappušu apzināšanā lielu ieguldījumu devuši arī vēsturnieki Ineta Didrihsone-Tomaševska, Mārīte Jakovļeva, Jānis Ķeruss, kā arī Ingrīda Štrumfa un Armands Vijups. Par māksliniecisko noformējumu gādājis Gunārs Lūsis.

Grāmata Ventspils ostai 750 jau šobrīd ir pieejama visās mūsu pilsētas un novada bibliotēkās, bet iegādāties to var Ventspils Tūrisma informācijas centrā Dārzu ielā 6.

Lai ventspilniekiem būtu priekšstats par to, kas lasāms grāmatā, piedāvājam ieskatu ar atsevišķiem fragmentiem no tās.

Krasti sasaistē

«Osta un pilsēta ir veselums. Jūrai vajadzīgs krasts. Un krastiem ir vajadzīga jūra. Abpusējās vajadzības sekmējušas dzīvošanas izpausmju daudzveidības. Ventspilī upe pa vidu. Pilsētai veselumā jāsatur trīs krasti: jūras, Ventas labais un kreisais. Labais un kreisais ir jāsalīdzsvaro. Ērtībām jābūt abās pusēs. Ja ir viss nepieciešamais bērniem un pieaugušajiem, ja darbs un izklaide ir vienā krastā, var iztikt bez otra krasta. Var. Taču ideālāk ir, ja cilvēkos ir tiecība kā nepieciešamība pabūt otrā krastā. Lai sadzīves vide un kultūrvide būtu aicinoša. Lai būtu saliedējoša. Lai lepotos ne tikai ar savu krastu, bet ar abu krastu kopumu.»

Ēriks Hānbergs

Pils sēta

«Vieta pils celšanai izraudzīta senās ostas tuvumā. Augstu kāpu ierobežo Venta un maza upīte. Lai aizsargātu pārējās puses, rakts grāvis tagadējās Jāņa ielas un Pils ielas rajonā. Jāņa ielā bijis pils grāvis. Aiz tā Ventas malā līdz pat tagadējai Ūdens ielai veidojusies senākā apdzīvotība. (..)

Ordeņa iesaistīšanās tirdzniecībā atspoguļojusies biežajās Rīgas tirgotāju sūdzībās. Žēlojušies pat pāvestam Bonifācijam VIII, ka ordeņa brāļi un pats mestrs bieži slēdz līgumus ar pagāniem.»

Ventspils osta Krievijas impērijā

«Ostā notika pozitīvas izmaiņas. Atjaunoja vecos 1753. gada molus. Izbūvēja dažus piekrastes fortus. Gadsimta vidū dienvidmols bija pilnīgi vētru sagrauts. Grīvas galā un ostā veidojās sēkļi. Nespēja iebraukt pat vidēja lieluma kuģi. (..) Galvenais uzdevums – jaunu, daudz garāku molu izbūve. Tos finansēt apņemas valsts.»

Tajā brīdī un pēc tam

Atgriezāmies no Anglijas, kurp bijām veduši benzīnu. Ventspilī ieradāmies pēc dīzeļdegvielas. Pa ceļam mazgājām tvertnes. Skalošanas procesā, kā vēlāk secināja, izveidojās skābekļa un benzīna tvaika samaisījums. Biju beidzis savu maiņu, bet mani gribēja norīkot strādāt virsstundas. Taču, tā kā es trīs nedēļas nebiju izkāpis krastā, atteicos. Tāpēc eksplozijas brīdī biju kajītē, nevis uz klāja, jo mani krastā nepalaida, tādējādi sodot par atteikšanos. Pazuda elektrība, un bija tāda sajūta, ka kuģis kā lifts ceļas uz augšu. Labi, ka bijām apmācīti tikt laukā arī bez apgaismojuma. Izkļuvu virsbūvē. Kuģis no piestātnes bija aizsviests atstatu. Ne pārāk tālu, bet ne tik tuvu, lai varētu pārlēkt uz sauszemi. Es ūdenī nolēcu pēdējais kopā ar kapteini. Ventā bija stindzinoši, peldēja ledus gabali. Vējš pūta no jūras. Kuģis dega, no korpusa tecēja dīzeļdegviela. Tajā brīdī situācija bija īpaši traģiska. Liesmās, kuras būtu jādzēš, krasts nemitīgi lēja klāt dīzeļdegvielu. Pildīšanas spiediens bija kādas 1000 tonnas stundā. Caurules pārsprāgušas. Krāni atvērti, un pumpēšanās turpinājās. Kuģa pārpalikumu un ūdeni pārņēma blīva liesma. Mēs pa tiešo nevarējām izpeldēt krastā, vajadzēja ar līkumu, lai izvairītos no svelmes. Vēlāk lēsām, ka esam nopeldējuši kādus piecdesmit metrus to dažu metru vietā, ja būtu iespēja tieši peldēt uz krastu. Mūs uzvilka uz bocmaņa kuģīša, tūdaļ iedeva pa divsimtgramīgai glāzei viskija, lai mēs ierīvējot nosalušās kājas un rokas. Mēs ar kapteini, it kā būtu norunājuši, viskiju izdzērām. Tobrīd es biju tikai jūrnieka kreklā un sporta biksēs.

Dīvainākais, ka drudžainajā steigā nejutu nekādu stresu. Izglābšanos izdzīvoju sekundi pa sekundei tikai tad, kad sāku atcerēties notikušo. Mūs nedēļu noturēja slimnīcā, lai gan nekas nekaitēja.

Otrajā dienā ieradās motorists no bocmaņa kutera. Izpalīdzīgais jūrnieks man tūdaļ pēc izglābšanās bija iedevis savu kombinezonu. Esot steigā aizmirsies, ka kabatā atstājis nupat saņemto algu. Bet es jau no kombinezona biju izģērbies un ietērpies slimnīcas drānās. Laimējās konteinerā atrast tērpu un naudu arī.»

Gints Lorencs

Rekordīsā laikā

«Toreiz, 1993. gadā, kad vēl nebija izveidota pilsētas vadības sistēma, es kā izpildkomitejas priekšsēdētājs darba dienu sāku astoņos un beidzu desmitos vakarā. Tādā režīmā diendienā.

Bija pusdesmit. Man ziņo: neesot ūdens kreisajā krastā. Aizdomas, ka sabojāts dīķeris. Noskaidrojās, ka vainīgs zemessmēlējs. Ar konveijera ķēdes mazajiem kausiņiem, kas padziļina un tīra, bija nograuzis cauruli no viena krasta līdz otram. Zemessmēlēja vīri bija darbojušies tā, it kā apakšā nebūtu nekādu komunikāciju. Ūdenslīdēji apskatījās, ka tur neko salabot nav iespējams.

Bez ūdens bija palikuši daudzdzīvokļu rajoni. Tūdaļ organizējām piegādi ar cisternām. Mēs palūdzām Baltmorhidrostroj pārvaldei, lai uztaisa darāmā un darbu veikšanas projektu, lai varētu ielikt dīķeri un savienot abus krastus. Sagadījās, ka ostā bija izkrautas caurules, kas var izturēt vajadzīgo spiedienu. Caurules rekvizējām. Vienkārši rekvizējām. Tās samontēja, sametināja, samontējumu vajadzēja nogremdēt 13 metru dziļumā. Bija marts. Ziema vēl nebija beigusies, bet pavasaris vēl nebija sācies.

Pirmo nakti negulēju. Otro – arī. Pienāca brīdis, kad cauruli iecēla Ventā, ar vairākiem kuģiem to sagrieza šķērsām straumei un laida lejā, gremdējot ar svariem. Caurule bija kā plāns, plāns diedziņš, mazlietiņ kaut kas ne tā, un straume to pārrautu pušu. Nogremdēja, piemetināja galus, lai var palaist ūdeni. Darbs padarīts, es apsveicu visus, izpildkomitejā uzsaucu konjaku, uzkodas... Sēžam pie galda. Pēkšņi zvans: dīķeris uzpeldējis. Ventas vidū. Ūdenssaimniecības dienests nebija nodrošinājis, lai ūdenī laistu lēnām. Izveidojušies gaisa burbuļi. Tie konstrukciju pacēluši augšā. Dīķeris virs ūdens, gali lejā. Ko nu? Caurulē izurba caurumu, lai gaisu dabūtu laukā, lēnām iegremdēja, nostiprināja. Nočakarējās vēl pusdienu un dīķeri no jauna ieguldīja.

Gods kam gods, visi dienesti precīzi organizēja darbus. Dīķeris vēl nostāvēja ilgi, kalpoja kā vienīgā ūdensapgādes trase ostā. Tik īsā laikā tik ļoti sarežģītu inženiertehnisko konstruējumu tādos apstākļos – tas bija apbrīnas vērts darbs. Visu dabūja gatavu organizētāji, projektētāji, celtnieki, ostas darbinieki, strādnieki. Visam bija jābūt precīzi saskaņotam. Kuru katru brīdi taču varēja salūzt.»

Aivars Lembergs