No vienkoča līdz tankkuģiem

Ekspozīciju Ventspils muzeja pārstāvji veidoja sadarbībā ar Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju, bet finansējumu tās izveidei sarūpēja Ventspils brīvosta un pilsētas dome. Izstāde būs apskatāma līdz pat nākamā gada maija beigām. Kā atklāj tās veidotāji Ventspils muzeja pārstāvji, tik apjomīga izstāde par Ventspils ostu no tās pirmsākumiem skatāma pirmoreiz. Patiecoties finansiālajam atbalstam, arī vēsturniekiem šī bijusi lieliska iespēja pievērsties Ventspils ostai. Tapusi ekspozīcija, kurā apskatāmas liecības ne vien kopš 1263. gada, kad vēstures dokumentos pirmo reizi minēta Ventspils osta, bet arī par laika posmu pirms tās rašanās.

Izstādē iekļautas arī senlietas, kas atspoguļo pirmos pārjūras maiņu sakarus jau bronzas laikmetā, kā arī stāsta par vikingu tirgošanos Ventas lejtecē. Tāpat iespējams tuvāk iepazīt kuģubūves un kuģniecības uzplaukumu Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā, ostu Kurzemes guberņas pastāvēšanas pēdējās desmitgadēs, starpkaru periodā, kā arī posmu, kurā osta un pilsēta veidojusies 20. gadu simta nogalē.

Izstādē eksponēti gan katru laikposmu raksturojoša dokumentāla informācija, gan priekšmeti: arheoloģiskie atradumi, eksporta–importa preču paraugi, nauda, navigācijas iekārtas, kuģu modeļi, attēli, kartes, ģerboņi, karogi. Tiem, kurus vēsture uzrunā tikai personīgu stāstu veidā, būs iespēja iejusties gan vikinga, gan Krievijas impērijas laika tirgotāja, gan padomju kapteiņa lomā. Izveidots arī Ostas salons – 37 gleznas, kurās atainota osta un jūra. Tās rastas gan no Ventspils muzeja mākslas krātuves, gan arī iekļauti Ventspils muzeja glezniecības plenēros pēdējos gados tapušie darbi.

Pilsētas mērs un Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs izstādes atklāšanā atgādināja, ka Ventspils ostai ir bijuši gan spilgti uzplaukuma periodi, gan krīzes laiki, un tagad var tikai minēt, kāda būtu izveidojusies osta, ja tās straujajai attīstībai 20. gadsimta sākumā svītru nebūtu pārvilcis 2. pasaules karš, bet šodien neietekmētu lielvalstu politiskās cīņas. «Atgūstot neatkarību, ar ostas attīstību saistījām lielas cerības, iespējams, pat naivi domādami, ka loģistika, apkalpošanas kultūra, kvalitāte, kuģošanas parametri, izmaksas būs tās, kas noteiks, caur kurām ostām plūdīs kravas. Dzīve pierādīja, ka ir tāds jēdziens kā ģeopolitika un ostu darbība ir cieši saistīta ar to. Krievija pagājušā gadsimta 90. gadu beigās uz savas transporta kartes uzlika lielu, baltu plankumu – trīs Baltijas valstis –, mēs viņu kartē neeksistējam. Šobrīd kravu mums tiek vēl tik, cik viņiem pietrūkst jaudas. Un ne tēvocis Sems, ne krustmāte Brisele šajā stāstā mums neko nav palīdzējusi. Tādēļ jau vairākus gadus īstenojam industriālo politiku. Taču osta aizvien ir mūsu galvenā nozare. Tur strādā vadošie uzņēmumi, lielākie nodokļu maksātāji, un mēs to kopsim un aprūpēsim par spīti nelabvēlīgajiem ģeopolitiskajiem vējiem. Paldies vēsturniekiem par informāciju un materiāliem. Ceru, ka izstāde palīdzēs ieraudzīt ostu citā rakursā, uzzināt vairāk par to,» atzinīgus vārdus tās veidotājiem velta mērs. Tāpat viņš novērtē to, ka osta aplūkota kontekstā ar pilsētas attīstību.