Dzīvi velta drošai kuģošanai

Irbes bākas pirmais priekšnieks un bijušais hidrogrāfijas rajona priekšnieks joprojām ieraduma pēc dodas uz savu darbu – nevis lai veiktu darba pienākumus, bet tādēļ, ka grūti šķirties no mīļajām telpām, kur pavadīts darba mūžs. Nesen bijušie kolēģi un draugi sveica vecāko hidrogrāfu 80 gadu jubilejā.

Veidojis hidrogrāfijas vēsturi ostā

Arturs Neilands ir unikāls cilvēks. Neraugoties uz saviem gadiem, viņš joprojām katru dienu dodas uz savu bijušo darbavietu, kur tagad atrodas Ventspils brīvostas pārvaldes Kuģošanas atbalsta dienesta navigācijas grupa, un pavada tur pilnu darba dienu no plkst. 8 līdz 17. Arturam Neilandam šī vieta pie Loču torņa svarīga ne tikai saistībā ar atmiņām par darba gadiem. Šajā vienstāva ēkā viņš ar savu ģimeni nodzīvojis 27 gadus. Iespējams, tādēļ viņa biogrāfijā grūti atdalīt darbu no citām dzīves jomām, jo viss viņa mūžs veltīts darbam, pat tagad, kad Neilands jau sen kā pelnītā atpūtā. «Tik uzticīgus cilvēkus savam darbam vairs neesmu dzīvē sastapis,» Neilandu raksturo Kuģošanas atbalsta dienesta navigācijas grupas vecākais inženieris Aivars Beitāns. Cilvēks, kurš visu savu mūžu veltījis drošai kuģošanai ostā, pelnījis milzīgu cieņu, Beitānam piekrīt arī Kuģošanas atbalsta dienesta priekšnieks Normunds Kornijanovs. Arturu Neilandu 80 gadu jubilejā sveica gan Ventspils brīvostas pārvalde, gan Ostas kapteiņa dienests, gan Latvijas Jūras administrācija.

Ņemot par pamatu Artura Neilanda darba biogrāfiju, var rakstīt Ventspils ostas un visas Latvijas hidrogrāfijas vēsturi. Viņš pieredzējis un arī pats bijis klāt daudzās būtiskās pārmaiņās un jauninājumos, kad attīstījies un pilnveidojies hidrogrāfijas dienests ostā. Neilands vadījis navigācijas nodaļu Ventspils ostā, kad hidrogrāfija bija PSRS Jūras kara flotes pakļautībā. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas hidrogrāfija pārgāja Latvijas Jūras administrācijas pārziņā un Neilands vadīja Ventspils hidrogrāfijas rajonu. Savukārt, kad 2001. gadā Ventspils brīvostas pārvalde pārņēma Hidrogrāfijas dienestu, viņš oficiāli devies pensijā, taču vēl vairākus gadus konsultējis Brīvostas pārvaldi navigācijas jautājumos. Tagad Neilands nesaņem algu, taču tik un tā katru dienu dodas uz savu bijušo darbavietu...

Nekad nav pagriezis muguru problēmām

Līdz 14 gadu vecumam Arturs nekad nebija redzējis jūru, jo dzimis un uzaudzis Ventavā, kur jūras vietā baskājainajam puišelim bija lielās peļķes pēc lietus un notekgrāvji. Tomēr dzīve piedāvāja Arturam tādu ceļu, no kura viņš nekad nav nogājis, un pat tagad, atskatoties pagātnē, atzīst, ka tā viņam bijusi vislabākā izvēle. «Dzīvē pārāk neko neesmu izvēlējies, taču viss sanācis, kā vajag un man par labu,» stāsta jubilārs. 1951. gadā viņš pabeidza radiotelegrāfista kursus, un drīz vien viņu pieņēma darbā par Ventspils navigācijas bākuguņu grupas radiooperatoru. Pēc dienesta armijā Arturs atgriezās savā iepriekšējā darbavietā un iepriekšējā amatā.

Ar laiku attīstījās arī tehnika, mainījās tehnoloģijas, nemainījās tikai viņa darba pienākumi – atbildība par navigācijas iekārtu darbību ostā. 1959. gadā Ventspilī uzstādīja radiobāku, kas raidīja speciālus signālus ostā ienākošajiem un garām ejošajiem kuģiem. Ne visas iekārtas derēja darbam, kaut ko vajadzēja pārtaisīt. Arturs Neilands bija racionalizators – iesniedzis 95 novatoriskos risinājumus. Starp viņa piedāvājumiem bija arī gana nopietni, kas ietekmējuši navigācijas tehnoloģiju attīstību Ventspils ostā.

1966. gadā visās navigācijas bākugunīs pēc viņa ieteikuma tika ieviesta bezkontakta zibšņa sistēma, kas ar laiku pierādīja savu vērtību. Savukārt 70. gados visu navigācijas aprīkojumu Ventspils ostā pakāpeniski pārcēla automātiskā režīmā – un arī pateicoties Artura Neilanda racionalizatoriskajām izstrādēm. Viņa izgudrojumi tuvināja pašreizējās mūsdienu navigācijas tehnoloģijas, taču pats Neilands neuzskata, ka būtu darījis kaut ko īpašu. «Neko varonīgu neesmu veicis, vienkārši nekad neesmu pagriezis muguru problēmai, bet vienmēr centies meklēt risinājumu,» saka veterāns.

Atrauti no sauszemes un civilizācijas

Tomēr navigācijas uguņu grupas priekšnieka darbība bija saistīta ne tikai ar izgudrojumiem un racionalizācijas priekšlikumiem, bet arī ar ikdienas pienākumiem, apkalpojot iekārtas. Un reizēm tas bija jādara ekstrēmos apstākļos. Piemēram, nokļūt līdz mola bākugunīm, lai novērstu tehniskas kļūmes, nevarēja nekā savādāk kā vien peldošā celtņa grozā... Artura Neilanda darba biogrāfijas spilgtākais posms saistīts ar jaunāko un mūsdienīgāko Latvijas bāku – Irbes bāku, kuru nodeva ekspluatācijā 1986. gadā. Arturs Neilands bija pirmais Irbes bākas priekšnieks un nostrādāja šajā amatā līdz 1993. gadam, kamēr nesāka vadīt Ventspils hidrogrāfijas rajonu. Un, ja bāku apkalpošana notiek tālu no trokšņainās civilizācijas, tad darbs Irbes bākā prasīja arī attālināšanos no sauszemes. Reiz bijis gadījums, kad ziemā Neilands izsēdināts no helikoptera uz ledus ieskautas bākas.

Daži Neilanda jaunākie kolēģi nav varējuši psiholoģiski izturēt darbu jūras vidū, prom no krasta un ģimenes. Arturs Neilands atceras, kā reiz gatavojušies uzņemt bākā svarīgu komisiju. Priekšnieks un kolēģi devušies uz Irbes bāku, lai sagatavotu to viesu vizītei, bet slikto laika apstākļu dēļ iestrēguši tur uz vairākām dienām – neviens kuģis nav varējis pietuvoties bākai, lai uzņemtu cilvēkus. «Vajadzēja iztikt ar tām rezervēm un putraimiem, kas bija bākā,» atceras Neilands. Visilgākais laika posms, kas nepārtraukti pavadīts bākā, ir mēnesis.

Hidrogrāfiem vajadzēja darīt visu pašiem – gan remontēt, gan krāsot bāku. Strādnieki karājās virs ūdens speciālā metāla karkasā pie bākas ārējās sienas un veica nepieciešamos darbus. Viņš nebijās nekāda darba. 1964. gadā iestājoties Liepājas jūras skolā, Neilands to nepabeidza tikai tāpēc, ka nebija laika mācīties – ostā viņam vienmēr bija darbs. Taču šodien viņš to arī nenožēlo – viņa dzīve hidrogrāfijā nav pagājusi veltīgi un bijusi piesātināta ar dažādiem notikumiem un saspringtu darbu, kurā viņš spējis sevi pilnībā īstenot.

Dzīves mirkļu iemūžināšana

Viņam ir veicies ne tikai profesijas izvēlē, bet arī personīgajā dzīvē. «Man ir paveicies, jo man ir mana mīļā sieva, ar kuru joprojām esam kopā,» saka Arturs. Viņi kopā ir jau 56 gadus. Vecākus priecē meita un mazmeita. Neilanda piesātināto dzīvi bagātina arī kaislīga aizraušanās – fotografēšana. Pirmo reizi fotoaparātu viņš paņēmis rokās 1949. gadā, taču visaktīvāk fotografēšanai pievērsies pēdējos desmit gadus, paejot malā no aktīvās darbības. Visvairāk viņu vilina ainavas un portreti. Viņa arhīvā ir vairāk nekā 20 tūkstoši fotogrāfiju. «No vienas puses, mani attēli nevienam nav vajadzīgi, taču, no otras puses – tajā ir iemūžināti cilvēku dzīves mirkļi,» filozofiski nosaka fotogrāfs. Arturs Neilands neplāno likt malā fotoaparātu, kamēr acis ļaus sēdēt pie datora un apstrādāt fotogrāfijas. Viņam arī tas ir darbs un vēl viena neatkārtojama dzīves sastāvdaļa.

Ventspils hidrogrāfijas rajona vēsture caur Artura Neilanda fotoarhīva kadriem ŠEIT!