No Ventspils uz Kuldīgu kursēja kuģi

Ventspils muzeja materiāli vēsta, ka, pirms pilsētā parādījās regulāra autobusu satiksme, pasažierus pa pilsētu un uz tuvāko apkaimi nogādāja ūdens transports. Par to jau pagājušā gadsimta sākumā rakstīja toreizējās Ventspils avīzes. Pa Ventu kursēja kuģīši līdz pašai Kuldīgai. Piemēram, 1908. gadā avīze Ventspils Apskats informēja, ka kuģītis Abava izbrauca no Ventspils pirmdienās, trešdienās un piektdienās, bet no Kuldīgas – otrdienās, ceturtdienās un sestdienās. Šajā pašā avīzē 1913. gadā rakstīts, ka regulāro satiksmi pa Ventu uz Kuldīgu no 1. maija atklāj Teodors Kampers. Iepriekšējiem pasažieru kuģīšiem Abava un Meža traucējis zemais ūdens līmenis, kas vasarā bija vērojams Ventā. Tāpēc tālāk par Zlēkām kuģīši nav tikuši. Kuģis Meža nonāca Kampera īpašumā, tas tika pārbūvēts.

Pārbūvētajam pasažieru tvaikonim tika piešķirts cits vārds – Nikolajs. Pēc Viļņā veiktās pārbūves kuģa garums sasniedza 100 pēdas (aptuveni 30 m), platums – 16 pēdas (aptuveni 4,8 m) un iegrime bija 12 collas (30,5 cm). Kuģis varēja uzņemt uz klāja 2000 pudu kravas un 200 pasažieru. Ceļot pa Ventu līdz Kuldīgai varēja ar paaugstinātu komfortu. Kuģa priekšgalā atradās 1. klases kajīte un 4 atsevišķas telpas, kur varēja palikt pa nakti. Kuģa pakaļgalā atradās 2. klases kajīte, virtuve un bufete. Klājs tāpat bija sadalīts zonās – 1. un 2. klases pasažieriem. Uz kuģa bija mazgāšanās kabinets (kaut kas līdzīgs dušai), slimnīca un glābšanas aparāti, vēsta Ventspils Apskats 1914. gadā. Biļete līdz Kuldīgai braucienam 1. klasē maksāja 2 rubļus, 2. klasē – 1 rubli, atsevišķā kajītē – 3 rubļus. Bez maksas varēja pārvadāt bagāžu līdz 1 pudam (16 kg), kravas līdz 50 pudiem pārvadāšana maksāja 10 kapeikas par pudu. No nākamajām avīzes publikācijām izriet, ka arī kuģis Nikolajs zemā ūdens līmeņa dēļ nav varējis kursēt pa Ventu. 1914. gadā Jaunā Avīze konstatē, ka ūdens līmenis Ventā krities, jo gar krastu ir izcirsti meži.

Tvaikoni Nikolajs nomainīja motorkuģis Piltene, atklājot satiksmi ar Kuldīgu, informē Ventas Balss1925. gadā. Un atkal zemais ūdens līmenis liedz īstenot kuģošanu. 1929. gadā avīze raksta, ka Finanšu ministrija iegādājusies upes bagaru kanāla padziļināšanai Piltenē no Vecventas līdz Ventai un kuģu satiksmes atjaunošanai. Kanāla padziļināšanas darbi tika pabeigti 1930. gadā, uz upes satiksmes atklāšanu bija sanākuši aptuveni 500 ventspilnieku un gandrīz visi piltenieki. Viesu vidū bija Piltenes galva rūpnieks Jākobsons, Ventspils ostas priekšnieks Dinsbergs, konsuls Markaus, kuģa Piltene īpašnieks.

30. gadu vidū no Ventspils uz Pilteni pa Ventu kursēja motorkuģis Abava. Brauciens līdz Piltenei 1. klasē maksāja 60 santīmu, 2. klasē – 40 santīmu, bērniem – puscenu, bagāžas pārvadāšana – 10 santīmu. Vēlāk biļetes kļuva daudz dārgākas – Ls 1,50 par 1. klasi un 1 lats par 2. klasi. Ventspilī kuģītis izbrauca no Tirgus laukuma, Piltenē – no dzirnavām. Kuģītis kursēja 6 reizes nedēļā. Par upes pasažieru satiksmes lieciniekiem kļuvuši arī mūsu laikabiedri. Ventspils brīvostas pārvaldnieka palīgs Guntis Tīrmanis atceras, ka bērnībā – pagājušā gadsimta 50. gados – viņš braucis ar kuģīti uz Pilteni ciemos pie onkuļa mežsarga.

Ventspilī ilgus gadus pilsētas pasažieru transporta funkciju pildīja pārceltuves, kas pārcēla iedzīvotājus no viena upes krasta uz otru. Pavisam bija trīs pārceltuves – viena veda darbiniekus uz zivju kombinātu un izbrauca no pieminekļa jūrniekiem un zvejniekiem, kuru kaps jūras dzelmē. Vēl divas pārceltuves startēja no Sarkanā spīķera krastmalā un no piestātnes Plostu ielas galā. Vēsturniece Ingrīda Štrumfa atceras, kā pēc kara viņa kopā ar mammu ar pārceltuvi devusies uz Pārventu, uz Kantsonu kapiem.