Ventspils brīvostas pārvaldes bākas, kuru galvenais mērķis ir palīdzēt kuģiem noteikt to atrašanās vietu jūrā un kalpot kuģošanas drošībai, ir arī tūristu iecienīti objekti. Visas trīs bākas, ko apkalpo Ventspils brīvostas pārvalde, ir publiskas un atvērtas tūristiem. Šogad būtiski pieaugusi interese par Akmeņraga bāku.
Līdz bākai izbūvēts ceļš
Var teikt, ka Akmeņraga bāka ir viena no visgrūtāk sasniedzamajām bākām Kurzemes piekrastē. Vēl pirms gada lietainā laikā un bezceļos ne ar visu veidu transportu varēja tai piekļūt. Šogad vietējā pašvaldība ar Eiropas fondu līdzfinansējumu izbūvējusi labu grants ceļu, kas nogriežas no Ventspils–Liepājas šosejas un ved tieši uz Akmeņraga ciemu. Iespējams, tieši šis apstāklis veicinājis to, ka šogad tūristu pieplūdums Akmeņragā ievērojami pieaudzis un, pēc bākas uzraudzes Tatjanas Vešņakovas aprēķiniem, jau sniedzas pāri tūkstotim. Tūristus vilina senatnīgā sarkanā bāka un cerība atrast krastā no jūras izskalotus dzintarus. Pagājušajā nedēļā uz Akmeņragu devās vesela ekspedīcija – Ventspils brīvostas pārvaldes Kuģošanas atbalsta dienesta priekšnieks Normunds Kornijanovs, auditore, vides aizsardzības aktīviste un Ārhusas universitātes (Dānija) studente Baiba Prūse un Ventas Balss. Katram ekspedīcijas pārstāvim bija savi uzdevumi. Reizi mēnesī noteikti ir jāpārbauda bākas gaismu elektronika un akumulatori, saka Normunds Kornijanovs. Akmeņraga bāka, tāpat kā pārējās divas – Ovišu un Užavas –, ir aprīkota ar automātisko identifikācijas sistēmu. Tomēr arī bez bākas uzrauga gādības neiztikt, pārliecināta Tatjana Vešņakova. Katru nedēļu viņa mazgā un tīra bākas gaismu stiklus. Jo īpaši svarīgi tas ir rudenī un ziemā, kad uz tiem salido milzum daudz kukaiņu, kas noskatījuši bāku savai pārziemošanai.
Savukārt Baiba Prūse pēta piekrastes piesārņojumu ar sadzīves un citiem atkritumiem. Tāpēc viņu interesēja, kāda situācija ar piesārņojumu ir Akmeņraga piekrastē. Tatjana Vešņakova pastāstīja, ka padomju gados atkritumu jūras krastā bijis daudz vairāk. Pirms vairākiem gadiem zviedri savā Baltijas jūras akvatorijā uzstādīja speciālus attīrīšanas tīklus, kas aiztur un savāc visus atkritumus. Turklāt Latvija, atguvusi neatkarību, pievienojās arī Starptautiskajai konvencijai MARPOL par kuģu izraisītā piesārņojuma novēršanu. Tatjana atminas gadījumu, kad pēc spēcīgas vētras krastā izskaloja lielu daudzumu atkritumu. Iespējams, aizsargājošie tīkli Zviedrijas akvatorijā vētras laikā pārplīsa un to saturs kopā ar viļņiem tika izskalots Kurzemes piekrastē, pieļauj Tatjana. Ekspedīcijas laikā Baiba Prūse jūras krastā atrada mikroplastikas atkritumus, kas var būt kaitīgi zivīm, līdz ar to arī cilvēkiem...
«Akmeņragā bullis pamodies!»
Bākas uzrauga pienākumos ietilpst ne tikai navigācijas objekta uzturēšana kārtībā, bet arī tūristu sagaidīšana un ekskursiju organizēšana viņiem. Visvairāk tūristu ierodas no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, taču šogad bijis daudz apmeklētāju arī no Krievijas. Akmeņragu apciemo arī tūristi no Zviedrijas, Somijas, Itālijas, Francijas un pat no tālās Japānas. Visvairāk tūristus saista pati bāka, kas savā pašreizējā izskatā pastāv jau vairāk nekā pusgadsimtu – kopš 1957. gada. Bākas teritorijā saglabājies bijušais ciems, kurā kādreiz dzīvoja bākas darbinieki un viņu ģimenes. Padomju gados bāku apkalpoja 9 cilvēki, atceras Tatjana Vešņakova; viņas tēvs tāpat agrāk šeit strādājis un viņa pavadījusi savus bērnības gadus. Šodien par to atgādina trīs dzīvojamās mājas, vienā no kurām dzīvo uzraudzes ģimene, bet otrā – pavecāks pāris, bijušie bākas darbinieki. Bākas apkaimē ir bijušo noliktavu būves, garāžas, pirts, kas joprojām darbojas, vecs pamests traktors, kas liecina par pagājušo aktīvo dzīvi. Saglabājušās pretmiglas signālsirēnas būves akmens drupas. Kad iedarbināja sirēnu, tās skaņa vislabāk bija dzirdama nevis Akmeņraga ciemā, bet aptuveni 10 kilometrus aiz tā. «Atkal Akmeņragā bullis pamodies!» toreiz sacīja apkaimes ciemu iedzīvotāji. Kad akmens drupas gribēja novākt, uzraudze lūgusi tās atstāt. Sienas atliekas ir kā aizsargs smilšu kāpu ceļā, kas, pateicoties tām, nenāk virsū bākas ciemam.
Pirmās Latvijas Republikas laikā Akmeņragā dzīvoja ne tikai darbinieki, kas apkalpo bāku. Tur bija liels ciems ar savu skolu, ambulanci, turp regulāri veda pastu. Cilvēki pārtika no jūras un meža veltēm. Kad atnāca padomju vara, radās daudz aizliegumu vietējo iedzīvotāju tradicionālajai darbībai, tādēļ viņi pameta savas dzīvesvietas un aizgāja uz kolhoziem. Tagad tuvākā pašvaldība Saka ir visneapdzīvotākais pagasts novadā. Tomēr pēdējā laikā dzīve šeit atkal sarosījusies. Ne tikai vietējie, bet arī lietuviešu uzņēmēji pērk Akmeņragā zemi, lai būvētu kempingus un viesu namus. Vietējie iedzīvotāji ir nemierā ar to, aizstāvot unikālo dabu bākas apkaimē.
Unikālā akmeņu kolekcija
Arvien biežāk tūristi dodas uz Akmeņragu ne tikai apskatīt bāku, bet arī sameklēt dzintarus jūras krastā. «Nereti krievu tūristi saka: bet mums teica, ka šeit ir pilns krasts ar dzintariem...» stāsta Tatjana. Tālu aiz Akmeņraga robežām izskanējusi informācija par unikālo dzintaru un akmeņu kolekciju, kuru vāc bākas uzraudze. Daži eksponāti viņas rīcībā nonākuši kuriozu gadījumu rezultātā. Piemēram, liels gaiši dzeltens dzintars, ar kuru tūristi spēlēja futbolu, bet, kad bija izspēlējušies, pameta turpat krastā. Tatjanas vīrs Vladimirs aizgājis apskatīt, ko tik cītīgi spārdījuši tūristi, un atnesis mājās lielu dzintara gabalu. Nesen Tatjana sākusi izmēģināt savus spēkus dzintara apstrādē. Līdz ar dzintaru jūra izskalo krastā arī fosilijas jeb pārakmeņojumus, izrokamos organismus vai to atliekas, to dzīves gaitu attēlojumu nospiedumu veidā. Tatjanas kolekcijā ir bijušo gliemežu, kukainīšu, posmkāju un citu kukaiņu fosilijas. Visi šie atradumi saistīti ar šīs vietas seno dienu iezīmēm.
Aptuveni pirms pieciem gadiem Tatjana sāka krastmalā vākt neparastus akmeņus. Uz to viņu pamudināja viešņa no Urāliem (Krievijas). Viņa bija izbrīnīta, kad Akmeņragā atrada vairākus akmeņus, kuru esamība šeit viņai šķita dīvaina. Tagad Tatjanas kolekcijā ir vairāki šīm vietām dīvaini akmeņi – onikss, jašma, melnais silīcijs, kā arī sabiezējušās vulkāniskās lavas gabali. Tatjanas kolekcijā arī ir nelieli izstrādājumi no melnā silīcija, kas atgādina senus darba ieročus. Ir tikai viena versija, kas spēj izskaidrot šo akmeņu atrašanos Akmeņragā, – Lielie plūdi. Uz šo versiju balstās gan zinātnieki, gan teologi, to atbalsta arī Tatjana Vešņakova: «Ja pieļauj Lielo plūdu versiju, tad var izskaidrot, kāpēc šeit atrodami gan dīvaini akmeņi, gan fosilijas, gan vulkāniskas izcelsmes minerāli.» Viņa labprāt rāda tūristiem un viesiem savas kolekcijas eksponātus, kurus var ne tikai uzmanīgi apskatīt, bet arī paturēt rokās. Ar to Akmeņraga uzraudzes dzīvā ekspozīcija atšķiras no muzeja eksponātiem. Un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc uz Akmeņragu brauc tūristi.
Akmeņraga bāka
Atjaunota 1957. g.
Torņa augstums – 38 m
Bākuguns redzama 18 jūras jūdzes
Akmeņraga bāka celta 1885. gadā. Būvmateriāli bākas būvēšanai tika pievesti pa jūru no Liepājas, pie Akmeņraga pārkrauti uz sekli peldošiem pontoniem un ar tiem nogādāti uz jūrā izbūvētiem steķiem. Tornis atjaunots 1921. gadā. Bākai ir 38 m augsts ķieģeļu tornis (kopā ar laternu). Akmeņraga bākas divas bākugunis, zaļā krāsā, iedegas reizi 7,5 sekundēs. Uzkāpjot bākā, paveras fantastisks skats uz jūru un apkārtnes mežiem. Bāka ir Akmeņraga galvenā rota.
Komentāri (0)