1989. gadā Tatjana Vešņakova un viņas vīrs pilnīgi apzināti nolēma dzīvi trokšņainajā Rīgā ar tās iespējām nomainīt pret klusu, vientulīgu dzīvi Akmeņraga bākā, kurai no vienas puses ir jūra, bet no otras – mežs. «Bākā var dzīvot tikai optimisti, čīkstētāji un pesimisti šeit ilgi neizturēs,» pārliecināta bākas uzraudze Tatjana.
Internets Akmeņragā ienāca tikai pirms gada. Arī normālu braucamo ceļu šeit ierīkoja pavisam nesen. Uz tradicionālo ziņkārīgo tūristu un žurnālistu jautājumu, kā var dzīvot tādā nomalē, Tatjana kādreiz izdomāja visādas atrunas, piemēram: patīk lasīt grāmatas klusumā, patīk mežā lasīt sēnes, patīk jūra... Savukārt tagad viņas atbilde ir noteikta: man patīk dzīvot bākā. Akmeņragā kādreiz strādāja viņas vecāki, un Tatjana bērnībā šeit pavadījusi piecus gadus. Toreiz tā bija slēgta pierobežas teritorija un viņas vecākiem vajadzēja uzklausīt komandieru aizrādījumus, kad viņu meita kopā ar citiem bērniem pārkāpa robežu. «Izeja pie jūras bija ierobežota ar šauru joslu, un es nekādi nevarēju saprast, kāpēc nevaru iet tur, kur gribu, jo es taču šeit dzīvoju,» par bērnu dienu atmiņām stāsta Tatjana.
Pabeigusi skolu, Tatjana aizbrauca uz Rīgu apgūt zināšanas par celtniecību. Taču drīz vien apprecējās, un līdz ar to mācības beidzās. Laikam jau celtniecība tomēr nebija viņas stihija. «Protams, tas nebija mans. Jūra un bākas – tās ir manas stihijas,» viņa tagad pārliecinoši saka. Jaunlaulātie ar pirmdzimto dēlu dzīvoja galvaspilsētā pie vīra vecākiem, bet sapņoja par plašumu un brīvību. Reiz vienā mirklī jaunajiem vecākiem radās ideja: bāka Akmeņragā – lūk, kur ir brīvība, plašumi un pilnīga atsvešinātība no pilsētas kņadas un trokšņiem. Pirms 23 gadiem viņi atbrauca uz Akmeņragu un palika šeit dzīvot.
Tatjanas vīrs brauc uz 13 kilometrus attālo darbu, bet jaunākās meitas, kurām tagad ir 15 un 8 gadi, skolas autobuss ved uz skolu, kas atrodas 25 kilometru no mājām. Tuvākie kaimiņi ir 8 kilometru attālumā no viņiem. Tomēr, atskatoties pagātnē, Tatjana par sevi iesaucas: cik es tomēr esmu laimīga! Paralēli bākas uzraudzīšanai viņa var pievērsties arī saviem hobijiem – apstrādāt dzintaru, kuru jūra dāsni izskalo, kopt bites, lasīt sēnes.
Neparasti notikumi Akmeņraga bākā:
● Kad mainīja gaismas elementus, bāka trīs diennaktis nedarbojās. Cilvēkiem, kas dzīvo pie bākas, tas ir tikpat neierasti kā citiem visu pulksteņu apstāšanās mājās. Pie bākas dzīvojošie pamostoties vispirms skatās nevis pulkstenī, bet uz bākas gaismas.
● 2005. gada vētras laikā baļķi virs Akmeņraga lidoja kā sērkociņi. Izejot no rīta no mājām, bākas ciemata iedzīvotāji ieraudzīja šķūņa jumtā vertikāli iedūrušos baļķi.
Komentāri (0)