Lai droši ievestu ostā kuģus, ir vienādi labi jāpārzina gan osta, gan kuģi. Tādēļ Ventspils brīvostas loči vispirms jau ir pieredzējuši jūrasbraucēji. Ivars Osis Ventspils ostā strādā 25 gadus, pa šiem gadiem viņš ievedis un izvedis no ostas ļoti daudz kuģu un iemācījis savus aroda noslēpumus vairākiem jaunajiem ločiem.
Kad Ivars Osis pabeidza kapteiņa karjeru uz Atlantijas zvejas kuģa, viņš sāka strādāt Ventspils ostā – sākumā par ostas uzraugu, vēlāk par loci loču dienestā.
Drīzumā ostā sākās interesantas pārmaiņas, kas bija saistītas ar akvatorijas gultnes padziļināšanu. Kļuva aktuāls jautājums par Panamax klases kuģu (garums līdz 225 m) ievešanu ostā. Tas bija ekskluzīvs piedāvājums, jo, pēc Ļeņingradas institūta ĻenmorNIIprojekt projektētāju viedokļa, ostā ienākošie kuģi nedrīkstēja būt garāki par 180 metriem. Tieši Ivaram Osim bija tas gods un atbildība ievest ostā pirmo panamaksu. Kad šis darbs bija veiksmīgi izdarīts, Ventspils ločus pie sevis uzaicināja Ventspils mērs Aivars Lembergs, lai uzdotu viņiem tikai vienu jautājumu: vai turpmāk varēs droši ievest ostā panamaksus. Toreiz loči skaitījās pie Jūras administrācijas, kura vadība bija noskaņota skeptiski, uzskatīdama to par lielu risku. Tomēr pieredzējušie jūrasbraucēji sniedza apstiprinošu atbildi. Tādēļ var teikt, ka, arī pateicoties viņiem, 90. gadu beigās pieauga beramkravu un lejamkravu pārkraušanas apjomi – Ventspilī arvien biežāk sāka ienākt lielie tankkuģi un Panamax klases sauskravas kuģi.
Gadsimtu mijā pie Ventspils krastiem pirmo reizi tās vēsturē sāka pietauvoties lieli kuģi reidā. Daudzi ostinieki atceras unikālo gadījumu, kad Ventspils ostas reidā enkuru izmeta milzīgs Irānas tankkuģis, kura garums bija 330 metru un kravnesība 300 tūkstoši tonnu. Lai kravu varētu uzņemt tik liels kuģis, kas savu izmēru dēļ nevarēja ienākt ostā, tika iedarbināta vesela ķēde. Vidēja izmēra tankkuģi sākumā reidā apkalpoja 290 metrus garu kuģi, kas pēc tam gāja un tauvojās pie irāņa, lai pārkrautu tā tvertnēs naftas produktus. Pievest pie irāņa 290 metrus garo kuģi uzticēja Ivaram Osim.
Tā ir iegājies, ka visus atbildīgos darbus ostā uztic vecākajiem un pieredzējušākajiem ločiem. Un viens no viņiem ir Ivars Osis. Kad pirms vairākiem gadiem vajadzēja Ventā ievest 250 metrus garo kuģi Ocean Princess, kas bija atnācis pēc akmeņoglēm, šo darbu atkal veica Osis. «To veda pie 3. piestātnes atpakaļgaitā,» atminas locis. Savu darbu viņš salīdzina ar šahu – ik brīdi ir jādomā divi soļi uz priekšu. To pašu Osis māca arī saviem mācekļiem. Patlaban Ventspils ostā strādā vismaz pieci seši loči, kurus apmācījis Osis. «Par loču maiņu esmu mierīgs, mums ir spēcīga komanda,» saka pieredzējušais locis. Būdams Nacionālās Latvijas loču asociācijas viceprezidents, viņš aizstāv kolēģu intereses. Pateicoties arī viņa pūliņiem, loči, kuriem ir jākāpj uz ārzemju kuģiem, tagad ģērbti pieklājīgā formā.
Gadījumi no Ivara Oša jūras prakses
Tas notika pie Angolas krastiem, kur Ventspils zvejas kuģis strādāja ekonomiskajā zonā. Maiņas komanda bija tikko atlidojusi no Maskavas, kur gaisa temperatūra bija -20ºC, bet Angolā bija 40 grādu karstums. No ilgstošā lidojuma un temperatūras maiņas vienam komandas pārstāvim bija kļuvis slikti.
Medicīnisko palīdzību varēja saņemt tikai peldošajā bāzē, kas atradās netālu no krasta. Tolaik Angolā notika karadarbība, tādēļ naktī kuģu kustība bija aizliegta. Kapteinis Osis, uzņemoties visu atbildību uz sevis, pieņēma lēmumu doties pie peldošās bāzes nakts melnumā, lai gan akvatoriju apsargāja ar ložmetējiem. Par laimi, zvejniekiem izdevās paiet garām apsargu nepamanītiem.
Reiz, kad Ventspils zvejas kuģis pirmo reizi pienāca pie Āfrikas krastiem, visa komanda ieraudzīja, ka tālumā – tieši virs ūdens –deg ugunskurs. Okeāns bija mierīgs, tādēļ šaubas par redzēto nevienam neradās. Kad zvejnieki piegāja tuvāk, izrādījās, ka vietējais iedzīvotājs savā pirogā okeāna vidū cepa ugunskurā banānus.
Komentāri (0)