Osta dod iespēju bijušajiem jūrniekiem

Ventspils ostas kapteinis Arvīds Buks zina teikt, ka Ostas kapteiņa dienestā ir trīs darbinieki, kas strādāt brauc no tālienes, – Valdis Meiers, Druvvaldis Alberts un Ivo Zapereckis. Divi no viņiem – Ivo Zapereckis un Druvvaldis Alberts – arī iepriekš bijuši kolēģi, jo braukuši uz zvejas kuģa. «Tā mēs te draudzīgi strādājam. Viņiem labi, ka ir diennakts darba režīms, tas nozīmē, ka ir trīs brīvas dienas, bet mums – ka ir zinoši darbinieki. Kam tad nepatīk tā izbraukt – Kolkas ceļš tagad labs pēc remonta, meitenes pabalso. Tas viss taču dara to lietu interesantu,» smejas Buks.

Pagājušās nedēļas nogalē dežūra iekrita Ivo Zapereckim, kurš piekrita dalīties pieredzē par situāciju, kad darbavieta atrodas gandrīz simts kilometru no mājām. Iespējams, jūras gaitu un režīma rūdījums garo ceļa posmu, kas jāmēro no mājām līdz darbavietai, Zapereckim neliek uztvert kā apgrūtinājumu. Zapereckis Ostas kapteiņa dienestā ir viens no ostas uzraugiem, strādā šeit kopš 2009. gada.

Viņš ir gatavs mērot ceļu no Tukuma novada līdz Ventspilij; kuģa stūrmanim atrast darbu uz sauszemes nav viegli, iespējas ir ļoti ierobežotas. «Vai nu šeit, vai jūrā. Mūsu kuģi sagrieza metāllūžņos, un tas nozīmē, ka saskaņā ar ES noteikumiem gadu nevarējām strādāt jūrā uz zvejas kuģa. Man piedāvāja darbu šeit, un es, protams, izvēlējos nevis pārkvalificēties uz citu profesiju, bet gan izmantot šo iespēju.»

Jautāts, vai jūra tomēr nevilina un vai pietiek tikai ar lielisko skatu no ostas uzrauga posteņa kapteiņa dienestā uz Ventspils ostas jūras vārtiem, bijušais jūrnieks atbild, ka «vēl jau nekas nav zaudēts, dzīvē neko nevar paredzēt».

Zapereckis nav dzimis un audzis jūras krastā, taču viņa izvēli par labu šai profesijai noteikuši jūrmalā dzīvojošie radi un tur pavadītais laiks, kas licis saprast, ka tās plašumi vilina. Tādēļ 1989. gadā iestājies jūrskolā. «Vienubrīd – treknajos gados – bija tā, ka celtnieks pelnīja tikpat, cik tas, kurš jūrā gāja, kaut vienmēr jūrnieka amats bijis daudz ienesīgāks. Daudzi mani paziņas izvēlējās tolaik strādāt krastā. Taču, kad treknie gadi beidzās un viņi gribēja atkal iet jūrā, tas vairs nebija tik vienkārši. Lai ietu jūrā, nepieciešami dažādi sertifikāti, parasti viena tāda papīra derīguma termiņš ir pieci gadi. Pēc tam tie jāatjauno. Turklāt tas maksā lielu naudu – aptuveni trīs tūkstošus latu. Ja aizej krastā un sertifikātu derīguma laiks beidzas, tad, lai tiktu atpakaļ par kuģu vadītāju, uzreiz vajadzīgs kapitāls. Bet, ja gribi par matrozi, tad cita nelaime šodien – šajā amatā izkonkurē ukraiņi, filipīnieši.»

Doma pārcelties uz Ventspili pagaidām gan Zapereckim nav bijusi, jo bērni un ģimene iesakņojušies Tukuma pusē.

Ostas uzrauga darba pienākumos ietilpst ienākošo un izejošo kuģu un to kravu reģistrācija. Tāpat ostas uzraugiem nācis klāt vēl viens pienākums. Viņu štābiņš aprīkots ar monitoriem, kuros redzams, kas notiek uz Ventspils paceļamā tilta. «Tilta pacelšana arī ietilpst mūsu pienākumos. Kamerās redzam uz tā notiekošo. Nu jau nereti arī Ceļu policija lūdz mums informāciju par ceļu satiksmes negadījumiem uz tilta, lai gan kameras ir domātas jūras satiksmei – tilta vērošana nav tiešs pienākums. Skatāmies uz to brīdī, kad tiltu ceļam – novērtējam automašīnu, gājēju vai velobraucēju plūsmu, ja nepieciešams, brīdinām, izmantojot skaļruņus. Tikai tad, kad esam pārliecinājušies, ka tas ir droši, paceļam tiltu. Dežurēju arī tieši tajā naktī, kad nu jau leģendārais BMW mēģināja pārbraukt pāri paceltam tiltam. Viennakt, ceļot tiltu, pamanām, ka nāk viens saguris iedzīvotājs, tiek līdz barjerām, pārkrīt pāri un atpūšas. Ir tādi, kas redz, ka barjeras ir nolaistas, ir aizliegums tās šķērsot, tomēr neizpratnes vai ziņkāres dēļ iet tālāk. Tad brīdinām pa skaļruņiem.»