Attīstāmies līdz ar ostu

Labi atceros laiku pirms 20 gadiem, kad Jeļcins Latvijai deva brīvību un tā kļuva de jure un de facto par neatkarīgu valsti. Tolaik bija būtisks jautājums, kā tālāk tiks pārvaldītas ostas, tostarp Ventspilī, jo kādreiz tā bija Ventspils Tirdzniecības ostas sastāvā. Vajadzēja veikt reformas un saprast, kādu ceļu iet. Kā jau pēc padomju laika, bija ļoti spēcīgi politiskie spēki, kuri uzskatīja, ka PSRS ceļš jāturpina, tātad – ostas jāpārvalda valstij.

Un bija otrs iespējamais ceļš – decentralizācija un uzskats, ka katra osta pati par sevi ir pietiekami spēcīga, lai sevi pārvaldītu, attīstītu un būtu spējīga konkurēt arī Latvijā savā starpā, jo konkurence veicina attīstību. Protams, pacēlās arī tāds vienkāršs jautājums kā – ko likt par pārvaldnieku? Jo Latvijas pamatiedzīvotājiem, nav svarīgi kādas tautības, tuvākos vai tālākos rados kāds bija bijis leģionā, pagrīdē vai mežos.

Līdz ar to tādu Latvijas pamatiedzīvotāju, kas būtu beiguši tās speciālās augstskolas, saistītas ar darbu ostās, bija ļoti maz. Faktiski varēja meklēt vienīgi starp zvejniekiem. Tad arī Mačtams, kurš bija arī Augstākās padomes deputāts, nokļuva tajā amatā. Protams, zvejniecība, zvejošana un zvejas flote nav osta un pirmie soļi nebija vienkārši. Taču jau 90. gadu pirmajā pusē mēs izstrādājām ostas attīstības plānu, domāju, ka ļoti pareizu, – tiekties pēc maksimāliem ostas darbības parametriem. Mēs to arī pirmie Baltijā veicām. To, ko mēs izdarījām 1997., 1998. gadā, – to Liepāja un Klaipēda dara tagad, bet Rīga vēl nav īsti sākusi darīt.

Tā kā osta padomju gados bija PSRS pakļautībā, ne partijas komitejai, ne izpildkomitejai jeb vietējai varai nebija nekādas darīšanas gar to. Un tagad pēkšņi mēs kļuvām par atbildīgajiem. Kad uz situāciju paskatījāmies jau ar saimnieka acīm, sapratām, kāds grandiozs darbs ir jādara, jo faktiski ostā padomju laikā bija darīts tikai tik daudz, lai nodrošinātu tā vai cita termināļa darbību, kravu pārkraušanu, neskatoties uz kopējo ostas infrastruktūru.

Galvenā problēma bija tāda, ka tur, kur ir izbūvēts Kālija parks, bija 13 metru dziļums, bet kreisajā krastā bija cara laika stiprinājumi un krasts gāja iekšā ostas kanālā. Tagad mēs redzam, ka veidojas plaisas mājām, kas ir Pils ielas rajonā. Tas ir no tā laika, 80. gadiem, kad vairāk nekā desmit gadus krasts lēnām slīdēja. Gar krastu vairs nevarēja ne braukt, ne iet, jo tas viss jau bija noskalots.

Mums vajadzēja lielā steigā ķerties klāt un veikt krasta nostiprināšanu. No ostas biznesa viedokļa tas nekas nav, – tā ir tikai nostiprināšana un nenes nekādu naudu. Turklāt tur, kur tagad ir Valsts policija, bija slēgta teritorija. Posms no pils līdz Govij ceļotājai nebija braucams. Kādi bija mūsu pūliņi, lai panāktu, ka Latvijas armija atbrīvo piekrastes teritoriju pilsētniekiem! Jo tā gribēja, lai viņiem būtu slēgta teritorija un neviens nevarētu tur piekļūt, līdzīgi kā padomju gados, jo, redz, tur stāvēja viņu kuģi.

Atceros, tad, kad mēs sākām cīņu par pilsētnieku tiesībām, ministrs bija Krastiņš, kad beidzām – ministrs jau bija Kristovskis. Iedomājieties, ka tagad būtu aizbūvēta promenāde vai tās vispār nebūtu, jo tās pirms tam faktiski nebija. Tur, kur tagad ir restorāns Melnais sivēns, krasts bija noskalots un asfalts nobrucis.

Vēl viena no spilgtākajām atmiņām man saistās ar kuģu apgriešanās vietu, kuru vajadzēja pagarināt, jo mēs gribējām uzņemt lielos kuģus. Pirms tam bija strādāts tikai ar mazajiem kuģiem, un loči teica, ka, vadoties pēc navigācijas kartēm, lielos kuģus nevar ievest.

Mēs arī nevarējām uzspiest, un labi, ka nāca Ventspils brīvostas pārvaldnieks Imants Sarmulis, kurš, savulaik pats būdams kapteinis, iedrošināja, un pamazām visi pierada, ka pa Ventu var vest, apgriezt, nolikt un izkraut lielos Panamax kuģus. Tā bija nebijusi un atbildīga lieta. Iedomājieties, ka ir jāiekrauj kuģis, kurš pats sver kādas 20 tūkst. tonnas, un tad vēl krava, kas sver 60 tūkst. Tas kopā ir 80 tūkst. tonnu, un, ja tāds kaut tik atdurtos pret piestātni, no tās nekas pāri nepaliktu. Tā mēs visi augām līdzi ostas attīstības vajadzībām.