1992. gada 30. martā Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā tika ierakstīts pašvaldības uzņēmums Ventspils ostas administrācija, ko šodien pazīstam kā Ventspils brīvostas pārvaldi. Pa šiem gadiem daudz paveikts un pirmie pārvaldes darbinieki kopā arī pudu sāls izēduši, lai izveidotu Ventspils ostu tādu, kāda tā ir šodien.
Lēmumu par pašvaldības uzņēmuma Ventspils ostas administrācija izveidošanu un tā pārvaldnieka apstiprināšanu Ventspils pilsētas Tautas deputātu padome pieņēma 1992. gada 26. martā. Pirmie tā darbinieki sākuma darba gadus atceras kā saspringtu un atbildīgu laiku, kad Ventspils osta piedzīvoja nozīmīgu attīstības posmu. Vienlaicīgi tika veidota pārvalde, notika vērienīgi infrastruktūras rekonstrukcijas un izveides darbi, kā arī Latvijā tapa Ostu likums.
Viens no aktuālākajiem jautājumiem bija par to, vai ostas jāpārvalda tikai valstij vai jāiesaista arī pašvaldības. Ventspils, ņemot vērā faktu, ka pilsēta un osta izmanto vienu un to pašu infrastruktūru, iestājās par otro pārvaldības modeli, ņemot piemēru no Nīderlandes, un uzņēmās atbildību par ostas objektu sakārtošanu.
Pa šiem gadiem paveikts daudz. Laikā no 1992. gada līdz 1994. gadam tika izbūvēta krastmalas promenāde, nostiprināti moli, 1995. gadā izbūvēja dziļūdens piestātni, tika padziļināti ostas kanāli un Ventas gultne, nostiprināta Ventas piekraste, izbūvēti jauni termināļi un rekonstruēti pievedceļi. Sākotnējo četru cilvēku vietā šodien Ventspils brīvostas pārvaldē strādā 239.
Sākumam bija asumiņš
Skaidrīte Groša, bijusī Ventspils brīvostas pārvaldes galvenā grāmatvede
Skaidrīte Groša nu jau gandrīz gadu izbauda pelnīto atpūtu, bet, atceroties 19 brīvostas pārvaldē nostrādātos gadus, neslēpj, ka šodien, klausoties dažu politiķu zākājošajos vārdos par Ventspils ostu, uztver tos arī kā viņas un kolēģu, kas deviņdesmito gadu sākumā no nulles sāka veidot Ventspils brīvostas pārvaldi, ieguldītā darba noniecinājumu.
Skaidrīte atceras, ka tolaik valstij neesot bijis lielas intereses par ostām un ka, jautājot pēc padoma un palīdzības, vairumā gadījumu atbilde bijusi vienaldzība. «Sākuma mēnešos bijām vien pāris cilvēku. Man nebija priekšstata par ostas darbu, jo ar šīm lietām pirms tam nodarbojās tirdzniecības osta, bet es nekautrējos prasīt padomu. Atceros, viena no pirmajām problēmām bija valūta. Kad ienāca pirmā nauda no ostas maksām, tā bija ASV dolāros, tāpēc nevarēju ne apmaksāt rēķinus, ne izmaksāt algas, ne nomaksāt nodokļus, jo mums nebija Latvijas rubļu. Kādu laiku visi strādājām bez algas.
Jāpiemin, ka tolaik banka valūtu nekonvertēja, tāpat jāatceras, ka tie bija tā dēvētie reketa laiki un mainīt lielas naudas summas valūtas maiņas punktos bija liels risks. Tomēr bez maiņas neiztikām, tādēļ sākums bija nervus kutinošs. Ventspilī nevienā maiņas punktā 50 tūkstošus dolāru samainīt nevarēja, tādēļ nācās braukt uz Rīgu.
Rīgā nevarēja piebraukt tuvu pie maiņas punktiem, mašīnu atstājām krastmalā un joņojām vispirms uz maiņas punktu apskatīties, vai nav daudz cilvēku. Apskatījāmies, ka nav, un lūdzām kasieri atļaut mainīt naudu iekšā pie viņas, nevis pie lodziņa, kur stāv cilvēki. Kasiere piekrita, bet, kad mēs atgriezāmies ar naudu, rindā bija uzradušies vēl trīs cilvēki un viņa mūs vairs neielaida pie sevis. Visu naudu saņēmām pie lodziņa un trīcošām rokām skaitījām.
Pēc tam divos maisiņos nesām uz mašīnu. Šodien pat grūti iedomāties šādu situāciju. Atceros, tolaik nevienam nedrīkstējām teikt par šo maiņu, jo, nedod dievs, ja informācija nonāks reketieru ausīs. Kad banka sāka konvertēt valūtu, tad jau viss bija kārtībā.
Mēs ar pārvaldes pirmo sekretāri, kas šobrīd dzīvo Vācijā, nupat atcerējāmies, kā sagādājām visas nepieciešamās sīkās biroja lietas. Īpaši atmiņā palicis stāsts par krūzītēm. Tā kā jau tolaik pārvaldē nācās uzņemt ārvalstu investorus, svarīga bija arī biznesa etiķete. Latvijā pat labas krūzītes nevarēja iegādāties, tādēļ pēc servīzes braucām uz Lietuvu – Klaipēdas porcelāna rūpnīcu.
Tolaik darījām visu, neviens neprasīja: vai tas ir mans pienākums, vai man par to samaksās. Visi bijām priecīgi, ka varam strādāt un iesaistīties ostas darba organizēšanā. Pirmais svarīgākais mums bija par to naudu, ko ieguvām no ostas maksām, veikt padziļināšanu un sakārtot piestātnes, no kurām daļa bija uz sabrukšanas robežas.»
Domājām par kvalitāti un cilvēkiem
Arvīds Jansons, bijušais Ventspils brīvostas pārvaldnieka vietnieks
Faktiski mēs bijām četri pirmie – pārvaldnieks Alfreds Mačtams, sekretāreDace Dīķerte, es biju pārvaldnieka vietnieks tehniskajos jautājumos un Arnolds Priedols – šoferis.
Pirmie objekti, ko pārņēmām, bija dzelzceļa līnija, kas no dienvidiem iet uz konteineru termināli (tolaik to sauca par Krimuldas piestātni), 3 naftas atkritumu savācējkuģīši, loču tornis, vēlāk arī ostas kultūras nams. Visi objekti bija jāremontē. Dzelzceļš bija pilnīgi jāatjauno. Latvijā tolaik nevarēja dabūt gulšņus, tāpēc vedām tos no Lietuvas.
Atceros, pat celtniekus sameklēt bija grūti, ne bija sistēmas, ne materiālu. Pats braucu, gādāju materiālus un detaļas kuģiem un tehnikai. Turklāt mašīna sākumā bija viena uz visiem, visus objektus kājām apstaigāju – mēneša laikā kurpēm zoles nodila. Mums tika nodots arī dzelzceļa viadukts, ko nācās remontēt. Bija arī gājēju pāreja pār dzelzceļu, taču tās jau sen vairs nav.
Patiesībā tolaik tirdzniecības osta atdeva arī tos objektus, kas tai bija lieki un sliktā stāvoklī. Sākām remontēt arī šo pāreju, bet dzelzceļnieki brauca ar krānu un sagāza, tāpēc nolēmām nojaukt. Arī moli bija sliktā stāvoklī. Uz Dienvidu mola galu pat ar kājām nevarēja aiziet, bet pie pašas bākas ūdens skalojās cauri. Bija bažas, ka nepārrauj uz pusēm. Vedām no Užavas laukiem akmeņus un pildījām ciet.
Ar visiem šiem objektiem sākumā bija jātiek galā vienam, vēlāk jau ieguvu palīgus, pirmais bija Aivars Jēkabsons. Gribu vien pateikt, ka strādājām, ievērojot divus likumus: visi darbi jāveic ekonomiski izdevīgi un kvalitatīvi; plānojot un izpildot jādomā arī par pilsētnieku un ostas darbinieku interesēm un ērtībām.
Komentāri (0)