Māksla pārdot 0

Bet ziniet, kas joprojām mums lika aizdomāties un kas radīja to sajūtu, ka mēs esam kaut kādā ziņā atšķirīgi?! Tā bija pavisam prozaiska lieta, proti, nauda, vai, ja tā varētu teikt, attieksme pret to. Nu, piemēram, ja mūsu mērķis bija iepriekš pieteiktā pieredzes apmaiņas vizītē nelielā grupā apskatīt dažus tūrisma objektus, tad no vāciešu puses pats par sevi saprotams ir tas, ka mums ir jāpiestāda rēķins par apmeklējumu, ko bieži vien Latvijā mēs tomēr nedarītu. Parkošanās jebkurā vietā, pat tukšā stāvvietā pie nomaļa dabas tūrisma objekta nesezonā, protams, par maksu. Ja, braucot pa ceļam, degvielas uzpildes stacijā gribat aiziet uz tualeti, tas jums maksā 1 eiro. Ja nepārzināt Vācijas sistēmu, tad, visticamāk, jums neienāks prātā, ka tualetē jums jāpaņem čeks. Jo, ja ar to dosieties uz degvielas uzpildes stacijas veikaliņu un kaut ko tajā iegādāsieties, tad jums to 1 eiro atdos atpakaļ. Bet tā jau neviens jums neskries pakaļ un necentīsies to skaidrot.

Pēc vairākiem šādiem it kā sīkumiem, ar ko sastapāmies, pamanīju, ka viena no sarunām, kas autobusā raisījās manu ceļabiedru vidū bija par to, ka mēs tā nemākam visur paņemt naudu. Un manis uzskaitītie jau ir tikai daži sadzīves sīkumi, kas iezīmē atšķirību, kādi ir spēles noteikumi un kā tiek organizēta dzīve. Un Vācija jau nav vienīgā valsts, kur nekautrējas paņemt naudu gan tūrisma jomā, gan citās. Tas ir tikai piemērs.

Bet tagad padomāsim par mums. Manuprāt, mēs daudz mazāk esam tendēti visam pielikt cenu, kaut arī mācāmies un maināmies. Protams, kāds var teikt, vai mums vispār tas būtu jādara, vai tā nav necilvēcīga, nežēlīga pasaule. Un arī tam var piekrist, tomēr, manuprāt, ir viena ļoti būtiska lieta – spēt paprasīt adekvātu cenu par produktu vai pakalpojumu, proti, attiekties ar pašapziņu pret savu ieguldījumu, pret to, ko esi radījis. Tev nav jākautrējas un jākaunas par to, un tu drīksti noteikt tā vērtību naudas izteiksmē atbilstoši ieguldījumam. Tev nav jādāvā par velti vai jāuzupurējas. Bizness vai darbs ir viena lieta, bet labdarība – cita. Ir jāprot tās nodalīt. Tā kā man joprojām šķiet, ka pie mums daudzi pakalpojumu sniedzēji, produktu radītāji baidās nosaukt patieso cenu, es nešausminos, kad ieraugu, ka kāds Latvijā kaut ko pārdod dārgi (jo šādu piemēru jau arī netrūkst). Es drīzāk priecājos, ka, lūk, šeit ir viens drosmīgs uzņēmējs, kurš nebaidās paprasīt. Jā, protams, ne visi to pirks un ne visi to varēs atļauties, bet tirgus jau vienmēr ir segmentēts. Ja prece ir augstas kvalitātes, tā, manuprāt, savu pircēju atradīs.