Šonedēļ svinam Ventspils Pilsētas svētkus, un man šādās reizēs – gan pilsētās, gan pagastos – šķiet interesanti vērot, kā svētki pulcē ne tikai pilsētas iedzīvotājus un ciemiņus, bet arī tos, kas no savas dzimtās vietas ir devušies tuvāk vai tālāk pasaulē un šodien dzīvo citur.
Pilsēta ir tevī ierakstīta 0
2. augusts, 15:21 | Līga GabrāneManuprāt, daudziem šie svētki ir iemesls, lai atkal uz savu dzimto vietu atbrauktu un no jauna izjustu savu piederību tai.
Latvijas reģionu pilsētas un pagasti bieži vien ir kā vecāki, kas savus bērnus ir izauklējuši un pēc tam palaiduši tālāk pasaulē. Kad atvases ir kļuvušas patstāvīgas, tās pamet savu ligzdu, dodas prom un veido savu ceļu citur. Bet pilsētas un ciemi kā mātes un tēvi gaida, kad viņi atkal pie mums atbrauks.
Taču ne vienmēr tā ir vienvirziena kustība, kas ved projām, ir jau cilvēki, kuri savos pagastos, ciemos un lielākās un mazākās pilsētās arī atgriežas. Pazīstu cilvēkus, kuri teju visu mūžu dzīvo galvaspilsētā Rīgā, bet galvā nemitīgi apsver domu: «Kaut kad es noteikti atgriezīšos savā dzimtajā pilsētā, ja ne tagad, tad varbūt pensijas gados». Un nereti tā arī notiek.
Un savukārt palīdzēt savai dzimtajai pilsētai var ne tikai, šeit uz vietas dzīvojot. Spilgts piemērs ir ventspilnieks Rauls Vēliņš, kura domas un darbus, kas veltīti savai dzimtajai pilsētai, jūtam aizvien, tai skaitā atjaunotās Villa Langberg veidolā.
Vai nedrīkst aizmirst to vietu, no kuras esi nācis? Droši vien, ka drīkst, taču diez vai tas ir iespējams. Tā pilsēta, pagasts vai ciems, kur piedzīvota bērnība, vienmēr būs kaut kas īpašs un neaizmirstams. Dzimtā vieta ir tevī ierakstīta, tev tā var patikt, var arī nepatikt, bet tu nekad nevarēsi no tās aiziet, aizmirst pavisam. Tā vienmēr būs daļa no tevis.
Vairākas vasaras man ir bijis tas gods Ventspilī satikt kādu ļoti interesantu sirmu kungu – baltvācieti Haraldu Pokernu, kurš ik gadu nenogurstoši vasarā apciemoja Ventspili un kopā ar sievu pavadīja te kādu laiku, jo Ventspils – tā bija Haralda laimīgā bērnības zeme, no kuras viņš kopā ar vecākiem repatriējās 1939. gadā. Ventspilī Haralds piedzima, gāja skolā, spēlējās ar draugiem, darbojās skautu organizācijā. Un tā viņš, mūža lielāko daļu dzīvodams Vācijā, vienmēr sirdī nesa Ventspili un Latviju. Kad sabruka Padomju Savienība un atbraukt uz šejieni kļuva iespējams, viņš katru vasaru bija klāt kā štiks. Ja jūs redzētu, kā staroja sirmgalvja acis, kad viņš bija savā īpašajā vietā, bērnības zemē –Ventspilī!
Vērot, kā no Ventspils vai no Latvijas kopumā gadu no gada uz citām vietām pārceļas un aizplūst cilvēki, ir sāpīgi. Tajā pašā laikā, protams, tā ir katra individuālā izvēle, iespējas, kas paveras citur, utt. Un tomēr gribētos ne jau tikai svētkos kopā būt, bet kopīgi veidot, radīt, attīstīt savu pilsētu, savu valsti.
Komentāri (0)