Uzdrīkstēties sapņot 0

Kas 1. janvārī iesākts ar milzu motivāciju, enerģiju un sparu, tas jau janvāra otrajā pusē, februārī vai, vēlākais, martā izčākst. Raidieraksta Cilvēkjauda veidotāja Laura Dennler uzsver – lai gan ceļu uz jaunu mērķu sasniegšanu var un vajag sākt jebkurā laikā, tomēr zīmīgiem atskaites punktiem – vai tas būtu jauns kalendārais gads, mācību gada sākums, paša dzimšanas diena vai atgriešanās no kāda piedzīvojuma, kurā esi iekšēji mainījies, – ir sava būtiska loma, kad atstājam pagātnē visas neizdošanās un sākam visu no tīras lapas. Sajūta par jauno un svaigo motivē, iedrošina un itin kā neitralizē inerci, ko līdzi sev nes pagātnes neveiksmju slogs. Varbūt nevajadzētu pārāk vīpsnāt par Jaungada apņemšanos īso dzīvotspēju, jo patiesībā jau tikpat nenoturīgas var izrādīties arī apņemšanās, kas sāktas kādā citā gada dienā, – gluži kā datums, kad uzsākam kaut ko jaunu, nav izšķiroši svarīgs sava mērķa veiksmīgā sasniegšanā, tāpat arī 1. janvāris, kad esam uzsākuši ko jaunu, nav atbildīgs par motivācijas zudumu un neizdošanos. Ja janvārī mēs nereti redzam sporta zāles piepildītas ar cilvēkiem, kuri ir motivēti sākt dzīvot veselīgāk, bet pāris mēnešu vēlāk daudzi no viņiem no sporta zālēm ir pazuduši, tas var likt izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par Jaungada apņemšanos nenoturību, toties, ja kāds sāk sportot oktobrī un decembrī to pārtrauc, tas gan bieži paliek nepamanīts. Ne jau datumam ir nozīme, bet tam, cik stipra ir paša motivācija kaut ko mainīt, un izpratnei par to, vai izvirzītais mērķis ir tiešām svarīgs man pašam, vai varbūt radies tikai tāpēc, lai kaut ko par sevi pierādītu kādam citam.

Šo gadu es iesāku bez kādas īpaši formulētas apņemšanās, lai gan iekšēji dīdīja neskaidra, nevizualizēta sajūta, ka šajā gadā kaut ko gribētos darīt citādāk. Kad 1. janvārī sāku jau izjust tādu kā vieglu vainas sajūtu pašam pret sevi, ka neesmu domās vēl izveidojis apņemšanās sarakstu, Satori redakcijas slejā izlasīju mierinošu Andreja Vīksnas atziņu: «Bet, ja šķiet, ka spēka tūlīt pietrūks, tad dažkārt ir okei par pusstundu nokavēt dienas pirmo atbildību, lai segas drošībā izdomātu, par ko šodien priecāties.» Patiesi un iekšējas nepieciešamības vadīti sapņi nav jāsteidzina – kad tie būs noformulējušies un vizualizējušies, tie pie mums var atnākt tiklab 1. vai 7. janvārī, vai jebkurā citā dienā. Un vēl svarīgi nebaidīties sapņot lielus sapņus – kā to apliecina gan šodienas laikrakstā lasāmais raksts par mazā Sārnates baptistu draudzes dievnama atdzimšanu, gan latviešu filmas Straume triumfa gājiens starptautiskajos kinofestivālos.