Piedzīvot gaismu 0

Mums redakcijā jau sen gaisā bija virmojusi ideja par došanos aplūkot kādu izstādi kopā ar kādu ventspilniekiem pazīstamu cilvēku, tādu, kam tēlotājmāksla ir tuva. Dažas nejaušības (vai likumsakarības) šo ideju ļāva realizēt un deva man iespēju kopā ar brīnišķīgo Ivetu Lāci doties nelielā mākslas tūrē, lai izpētītu trīs izcilu mākslinieku radītās izstādes.

Pēc ilgiem citviet pavadītiem gadiem atgriežoties Ventspilī, pilsēta turpina pārsteigt ar jaunām tikšanās iespējām. Ar Ivetu biju iepriekš runājusi vien telefoniski un ārkārtīgi priecājos brīdī, kad viņa atsaucās aicinājumam doties nelielā mākslas piedzīvojumā. Manu mākslas vērotājas pieredzi nevar salīdzināt ar to, kāda ir Ivetai, tādēļ skaidrs, ka, blakus esot, pārņem bijība, kā tas notiek lielu cilvēku, lielu ideju priekšā. Pat elpot gribas klusāk. Laikmetīgās mākslas darbu kodu atslēgas nav ar varu un steigu atlaužamas, bet avīzes formāts pieprasa konkrētību un dažkārt diemžēl ierobežo. Katra Ivetas izsvērtā un pārdomātā atziņa šķiet pierakstīšanas vērta, un jau pirmajos mirkļos es saprotu, ka rakstīt nebūs viegli, jo nemitīgi būs jāizšķiras, ko no viņas teiktā būtu svarīgi sadzirdēt lasītājam. Avīzei tomēr ir steidzīgāka daba. Mēs rāmi plūstam arī pie jau redzētiem darbiem, bet kopā pirmreizīgumu piedzīvojam Māra Čačkas izstādē. Vēlāk, ierakstu klausoties, atskārstu, ka visilgāk laika esam veltījušas, pētot pils 3. stāva galerijā izstādīto lielformāta darbu RR, kur melnais lietus pamazām it kā atdzīvojas, ļaujot ieraudzīt gaismu. Šī gaismas pieredze Ivetas atmiņā ļauj ataust bērnībā piedzīvotajam. Tēvs viņu ziemas naktī reiz izvedis slēpot, un pilnmēness atspīdums sniegā ļāvis tumšajai naktij atmirdzēt spožā gaismā. Līdzīgu pieredzi Iveta vēlāk apzināti nodevusi saviem bērniem. Stāvot pie gleznas, viņa atzīst: «Var jau nakts vidū nekur neposties un neiet, var palikt siltumā un komfortā. Kāpēc jādzenas?» Un tomēr tā bijusi skaista, neaizmirstama pieredze gan viņai, gan vēlāk – viņas bērniem. Tā (bez patosa) ļāvusi viņai iepazīt gaismu. Šādas pieredzes cilvēku bagātina un ļauj saskatīt citas, neierastākas dzīves takas. Iveta saka: «Ir labi, ka cilvēks savā dzīvē ne tikai skrien pa asfaltēto šoseju, bet kādreiz arī nomaldās no ceļa. Notikumi cilvēku ved, un dažkārt tiem ir jāļaujas. Protams, var arī neprātīgi izvēlēties lietas, kas cilvēku iznīcina. Dvēsele ir jābaro, jāizglīto, lai sajūtu līmenī cilvēks jūt, uz kuru pusi iet. Arī tumšās naktis, miglas dienas un draudīgie negaisi mums ir svētīgi, bet to mēs saprotam tikai ar laiku. Ja saprotam, tad ir uzdevums – nevainot citus, nevainot apstākļus.»